- 3/17/11 03:21 pm
-
Iztēlojos savu drūmo nākotni.
Stāvu sabiedriskajā transportā ar lieliem lokiem zem acīm, trīcošām rokām un apātisku skatienu. Kā jau katru dienu dodos strādāt par publisko labierīcību biļešu pārdevēju Bolderājas vilciena stacijā. Un tad pēkšņi, kaut kāds troksnis, iekliedzas viena meitene, jo blakus sēdošais zēns viņu pakutina.
Acis sarkanas, izvelku somā noslēpto mačeti, un graizu, plēšu, dīrāju, tā ka viss lido pa gaisu, pasažieri kliedz šausmu pilnus kliedzienus. Tas mani vēl vairāk satracina, cērtu vēl vairāk.
Kad esmu beidzis, iebāžu roku sadīrātajā autobusa sēdeklī un secinu, ka dārglietu tur nav, šis laikam nebija īstais krēsls, vēl tikai 5 no 12 krēsliem palikuši.