- Brille ar dimensijiem
- 4/2/09 03:21 pm
-
Viņa noņema brilles. Patiesībā tā bija pirmā reize, kad ieraudzīju viņas seju bez tām. Mūsu sejas atradās pietiekami tuvu viena otrai un es nevarēju nepamanīt, ka viņas acu zīlītes ir dažādās krāsās. Viena ir zila, bet otra sarkana. Man pat nevajadzēja uzdot jautājumu, viņa to izlasīja manā skatienā un pēc brīža atbildēja.
- Es bērnībā ļoti gribēju ieraudzīt trīsdimensionālo kino, diemžēl mēs dzīvojām laukos un maniem vecākiem naudiņas nebija, uz kino mēs negājām, bet viņi man uzdāvināja triju dimensiju brilles ar 2 krāsu stikliņiem, 10 gadu dzimšanas dienā. Es ar tām lepojos un staigāju apkārt caurām dienām, pat naktīs no tām nešķīros. Man toreiz bija izstrādāta sava teorija. Ja skatoties uz divdimensionālu ekrānu ar brillēm, tur notiekošo var redzēt trijās dimensijās, tātad staigājot apkārt pa pasauli ar šīm brillēm es agri vai vēlu iemācīšos tajā saskatīt ceturto dimensiju, kura slēpjas no visu pārējo cilvēku acīm. Es gaidīju un gadīju, līdz beidzot tā diena pienāca.
Viņa atkal uzvilka saulesbrilles, bet varēja just, ka stāstot viņa piever acis un mēģina prātā vizualizēt savas atmiņas.
Tā bija saulaina diena, tikko bija iestājusies vasara, un gaisā vēljoprojām virmoja neliels pavasara drēgnums. Kā parasti es gāju pastaigāties pa piemājas pļaviņu. Pasauli es redzēju sarkanā un zilā krāsā. Siltais vējš izpūta vasaras smaržu caur maniem matiem. Pienenes pie kājām bija dzeltenas. Bet debesis nez kāpēc sāka kļūt arvien tumšākas. Un tad es ieraudzījo to. No debesīm sāka krist sieviešu krūtis. Tās krita lēnām, gluži kā iekārtas izpletņos. Krūtis bija dažādu izmēru. Lielās gluži kā želeja tricelējās vējā, pavisam mazās krita lēnām un izskatījās pēc baraviku cepurītēm. Bija arī pārspīlēti lielās, ar silikonu un sālsūdeņiem piepildītās. Tās krita un krita, aizsedzot sauli. Dažas uzkrita man virsū, bet nesāpīgi. Tikai noripoja pār manu ķermeni pie kājām. Kādēļ ceturtajā dimensijā ir tik daudz krūšu, toreiz nodomāju. Vai arī tā ir tikai manējā dimensija kaut kādos murgos.
Skatoties cauri krītošajām krūtīm tālumā ieraudzīju tuvojošos tēlu. Tas nāca ar izskapti rokā. Lēnām, tuvojās, nežēlīgi mīņādamies pa nokritušajām krūtīm. Vienu brīdi tas paslīdēja uz silikona krūts un gandrīz paklupa. Bet iztaisnojies turpināja tuvoties man. Tas kaut ko pie sevis runāja, bet krītošo krūšu plakšķona neļāva man sadzirdēt viņa balsi. "Šī ir mana pasaule, pazūdi no tās", es beidzot sadzirdēju. Tēls sāka skriet, zem viņa kājām šķīda ar sāli piepildītās krūtis. Izskapts mājiens, es palecos atpakaļ, neveikli paslīdēju uz krūts un nokritu. Nokrita arī manas brilles, un tas viss bija zudis. Pļava izskatījās kā parasti, un brilles nez kāpēc bija pazudušas. Tikai vēlāk pie spoguļa pamanīju kas noticis ar manām acu zīlītēm. Tas viss bija ļoti dīvaini, nespēju to nekādī izskaidrot.
Viņa piecēlās kājās, sakārtoja savus svārkus un neatvadījusies devās projām. Es skatījos nopakaļus līdz viņa izzuda no mana skatiena. Uznāca nepārvarama vēlme tā pat kā toreiz paņemt rokās izskapti un skriet pāri pļavai, viņai pakaļ, tikai šoreiz lai apskautu un nelaistu vairs projām.