- žri kotļetu suka
- 10/15/08 02:39 pm
-
Veicās man ar tām darba ēstuvēm. Savulaik strādāju netālu no viena ēstūža, kur porcijas lielums bija tieši proporcionāls darbinieču patikai pret tevi. Tagad gan situācija maķenīt citādāka. Ēstūzis mums te tīri normāls, viss kā vajag, padomju garā, ar krieviski runājošām darbiniecēm. Viņas mūs ir ieradinājušas nebūt izlepušiem, bet ņemt tos ēdienus, kas palikuši pāri. Viss lēti, un tīri garšīgi. Visi savējie pienākot pie letes pat neskatās uz meņu, bet uzmet aci tantei un viņa uzreiz noskaita kādi ēdieni pāri palikuši, un ko var dabūt. Darbojas arī skolotāju blati, pēdējo kuračku učukiem atstās, študenti lai plovu štopē māgā.
Mūsējos študentus un učukus no svešajiem uzreiz var atšķirt. Šie pienāk pie letes, pēta to papīra strēmeli. Un tad beigās izvēlas kādu mistisku pusporciju. Un vēl viņi visu dara lēni. Kustaties ibo, izvēlies, paņem, samaksē, ej ēst. nē bliņ, ir tur jāutājās, jāpēta vai kāds vabolis nav kartupeļos iekritis. Pusstunda jāizvēlās kādu sulu šodien dzert. Rinda bliņ, cilvēki gaida, ēst grib.