- Reņģēdāju tauta
- 11/2/07 10:52 am
-
Šodien trolejbusā ļoti smirdēja pēc zivīm. Smakas avotu sākotnēji bija ļoti grūti identificēt, tikai pēc brīža pamanīju tantiņu kura sēž krēslā un rakņājas pa somu. Somā viņai bija liels polietilēna maisiņš, kurā ievīstītas sasaldētas reņģes. Viņa lauza atsalušās reņģes un lika tās no vienas vietas maisiņā uz otru. Īsti nesapratu vai viņa kārto reņģes pēc izmēra, sasaluma pakāpes, smakas vai arī pēc kādiem citiem kritērijiem, man personīgi neizdevās saskatīt viņas darbības mērķi. Ja kāds skatītos no malas un neredzētu reņģes, tad padomātu, ka tantuks vienkārši kaut ko somiņā ir pazaudējis un meklē. Bet trolejbusā ar katru brīdi arvien spēcīgāk sāka virmot zivju aromāts. Neizturēju un klusi pie sevis noteicu: "Beidz rakņāties pa reņģēm". Nezinu vai tante mani sadzirdēja, bet beidza rakņāties un nākamajā pieturā izkāpa laukā. Reņģu smaku viņa gan nepaņēma līdz. Tagad es zinu kā izskatās pensionāri-reņģēdāji, pirms tam domāju, ka tā ir tikai leģenda un dabā viņi nav sastopami.