- Par globālo
- 1/28/07 12:19 am
-
Man patiesībā nepatīk rakstīt par lietām, kas skar kādu citu izņemot mani, jo tas liek justies kā diletantam. Vienmēr jau būs kāds cilvēks, kas būs kompetentāks attiecīgajā nozarē. Piemēram, zemāk minētais darbs man ir ienesis 9 balles vienā mācību priekšmetā, bet tā pat ar pašreizējām zināšanām tas man šķiet necils un sekls, un gan jau kāds varētu atļauties par mani pasmīkņāt. Tādēļ labāk ir turpināt murgot par savām halucinācijām un samaitātajām fantāzijām.
Latvijā izglītības sistēma piedzīvo šķietamu krīzi. Regulāri masu mediji ataino ziņas par politiska un sociāla rakstura problēmām izglītības sistēmā dažādos līmeņos. Nesen plašu ažiotāžu izpelnījās jautājums par pedagogu atalgojumu, bieži tiek runāts par slikto izglītības kvalitāti, kā arī par pedagogu nespēju vai negribēšanu kvalitatīvi pildīt savus darba pienākumus un kontrolēt audzēkņus. No otras puses, man kā pedagogam ir nācies saskarties arī ar cita rakstura problēmām. Skolotāji daudz mēdz runāt par „sliktajiem” skolēniem, viņu motivācijas trūkumu, nedisciplinētību un zemo morālo stāju. Bieži ir nācies dzirdēt teicienu, ka agrāk tā nebija, agrāk bija labāk. Skolēnu vecāki arī nejūtas apmierināti, paši skolēni ienīst visu, kas saistīts ar skolu. Informātikas stundās uzdodot skolēniem uzrakstīt jebkuru teikumu pēc pašu izvēles, lai pēc tam varētu veikt tā noformēšanu, lielākajā daļā gadījumu, šajā teikumā atskan naids pret skolu, un neizpratne kāpēc tas viss vajadzīgs. Kopš kura laika „gaismas pilis” ir pārvērtušās par uzspiestu zināšanu namiem, kuru liktenis ir vienaldzīgs valdībai, kuros mīt skolu nicinoši skolēni un dzīves neapmierināti pedagogi ?
Rodas jautājums, kas pie tā visa ir vainīgs. Varbūt pie vainas ir valdība dēļ sliktās izglītības sistēmas plānojuma. Vai arī vainīgi ir skandālus meklējošie masu mediji, kas katru savu „upuri” padara par nihilistisku un ar visu neapmierinātu sabiedrības pārstāvi. Jebkādā gadījumā labāk ir nevis meklēt vainīgos, bet gan mēģināt kopīgiem spēkiem radušos situāciju vērst par labu. Nedrīkst aizrauties ar utopiskām idejām par pilnīgu izglītības sistēmas restrukturizāciju tuvākajā laika posmā, jo parasti šādos gadījumos rodas liela neizpratne un pretspēks no sabiedrības puses. Visam jānotiek pamazām, līdz ar paaudžu maiņu, līdz ar jaunām idejām un sociālo vidi.
Galvenais instruments kā veikt izmaiņas izglītības sistēmā, protams, ir valdības rokās. Izglītība tomēr ir valstij pakļauta nozare. Sabiedrībā ir radies priekšstats, ka valsts vīri neko nedara, vienīgā viņu funkcija ir „ugunsgrēku dzēšana” tajās nozarēs, kur situācija jau ir pārāk saasinājusies, bet varbūt tas tā nemaz nav.
Izpētot Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007 – 2013 gadam var nākt pie slēdziena, ka valdības prioritātes izglītības jomā ir:
Palielināt izglītojamo zināšanu kvalitāti
Nodrošināt valsti ar tautsaimniecībā nepieciešamo profesiju pārstāvjiem
Paplašināt izglītības iespējas dažādām cilvēku grupām visos reģionos.
Šādi mērķi, protams, ir ļoti apsveicami, bet vai šīs ir pašas aktuālākās mūsdienu ar izglītību saistītās problēmas, kuras prasa steidzamu risināšanu. Un ja arī ideja ir laba, tad izejot cauri visai valsts birokrātijai vai daudz no tā visa paliks pāri. Dokumenta sākumā ir rakstīts, ka sastādot šīs pamatnostādnes, galvenais pēc kā sastādītāji vadījās bija Lisabonas izglītības stratēģija, UNESCO programma un Eiropas Savienības norādes. Rodas jautājums, vai tas bija pareizs risinājums, iespējams, ka Latvijā ir nepieciešama nedaudz citādāka pieeja, atbilstoša mūsu pašreizējai un vēsturiskajai situācijai.
Man patiesībā ir ļoti grūti skatīties uz izglītības problēmām plašākā mērogā, bet, manuprāt, uzmanību izglītības sistēmā vajadzētu pievērst citām problēmām. Pirmkārt vajadzētu paaugstināt pedagoga amata prestižu valstī. Tādā veidā izglītības iestādēm varētu piesaistīt jaunus un spēcīgus darbiniekus, kas nāktu ar jaunām idejām un metodēm. Neesmu pētījis statistikas datus, bet personīgie novērojumi liecina, ka liela daļa no pedagoģijas fakultātes absolventiem nevēlas strādāt skolās, bet izvēlas citas profesijas, kurās ir augstāks atalgojums. Vajadzētu pārskatīt mācību programmas lielākajā daļā priekšmetu. Ir nepieciešams izvērtēt vai tā mācību viela, kas tiek apgūta skolās ir atbilstoša mūsdienu sabiedrības prasībām. Iespējams, ka vajadzētu vairākus mācību priekšmetu mācīt ar lielāku praktisko ievirzi, nevis likt uzsvaru uz „sausas” teorijas iegaumēšanu. Kāda nozīme ir teorētiskajām fizikas zināšanām, ja audzēknim trūkst iemaņu nomainīt vienkāršu spuldzīti. To pašu varētu arī attiecināt uz ķīmiju, bioloģiju un citām dabas zinātnēm. Jāizvērtē arī būtu jaunu mācību priekšmetu nepieciešamība.
Jāpārvērtē arī būtu izglītības mērķis Latvijā. Kādus mēs vēlamies redzēt skolu absolventus. Jebkādā gadījumā, iepriekš minētajā dokumentā ir apskatīti tikai 6 gadu prioritātes, vienmēr pastāv iespēja, ka izglītības politika nākamajos gados mainīsies. Es, personīgi, diezgan optimistiski skatos nākotnē, un domāju, ka izglītības sistēmā laikam ejot viss nokārtosies.