- Acī - tur kur mieža grauds
- 9/11/06 10:57 pm
-
Bet katru dienu pēc brokastīm, kad visa pilsēta tveicē snauda, otrpus ielas uz balkona parādījās mazs večuks. Viņam bija sirmi, gludi saglausti mati, pats viņš bija taisns un bargs savā militārā piegriezuma uzvalkā un sauca kaķus attālā un maigā balsī: "Minci, minci..." Kaķi pavēra no miega vēl blāvās acis, taču nelikās traucēties. Cilvēks saplēsa virs ielas papīru mazās strēmelītēs, un dzīvnieki, balto, lidojošo tauriņu pievilināti, iznāca ielas vidū un gausi pastiepa ķepu pretim pēdējiem papīra gabaliņiem. Tad mazais večuks spļāva uz kaķiem spēcīgi un precīzi. Ja spļāviens trāpīja mērķī, viņš smējās.
(Alberts Kamī - Mēris)
Laikam otrajā kursā triecām alu kanālmalā, uzgraužot pa virsu baltmaizi. Baltmaizes pievilināti ap mums pulcējās baložu bari. Toreiz pirmo reizi secināju, ka baloži vairs nav tik izmanīgi kā agrāk un vairs neizvairās no viņu virzienā raidītiem spļāvieniem. Kāda gan viņiem starpība vai siekala vai lietus. Tā nu arī viņi bubināja kanālmalā apspļaudīti no kājām līdz spārniem, pierijušies baltmaizi un iespējams laimīgi. Spļauj vēl, kaut vai vem, ka tikai paēdis, ka tikai ir spēks pacelties debesīs, un uzdirst šai pasaulei no augšpuses.