Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna - November 12th, 2019
November 12th, 2019
- Par realitātes uztveres emocionālo perdelību
- 11/12/19 08:32 pm
- Dārgie, lēnām novecojošie cilvēki internetos, sen neesmu prasījis nevienu padomu. Vai Jums arī šķiet, ka gadiem ejot Jūsu emocionālā realitātes uztvere lēnām, bet neatgriezeniski degradējas ? Es nerunāju par bērnības maģiskāas realitātes sajūtām un nākotnes nerealizētajām fantāzijām, es drīzāk gribu vaicāt par ikdienisķām cēloņu un seku likumsakarībām, uz kurām Jūs reaģējat citādāk. Man nevajag pirmās mīlestības salīdzināšanu ar kārtējo mirkļa pieķeršanos, nerunājot nemaz par kaķīšiem, jo pirmie kaķīši vienmēr vairāk paliek atmiņā. Ja netici, tad nosauc sava trešā kaķīša vārdu.
Es atceros kā nespēju vakaros aizmigt, jo man atmiņā bija palikusi Tēva balss intonācija, kad es centrāltirgū pirkumam izvēlējos pulksteni, kas viņam šķita nepareiza izvēle. Es atceros kā raudāju kad mamma mani pavadīja uz skolu, un man nācās tālāk iet vienam. Es atceros kā pinkšķēju nepiedienīgā vecumā, jo klases biedrs (pimpis tāds) literatūras grāmatu aizmeta aiz tāfeles, un es tai nespēju vairs tikt klāt. Un tad vēl bija no metāla šaibas tēta uztaisīta zvaigznīte, kuru es netīšām gandrīz vai padirsu. Un tad protams bija lauztās sirdis un tamlīdzīgās štelles, kas radīja reālu zemestrīci manā toreizējā pasaulē, un rezonē pat šodien. Nerunājot nemaz par pirmās vecmātes uzdāvinājamie pieciem latiem, no kuriem es nespēju šķirties vismaz gadu kopš viņas nāves.
Un tad lēnām kļuva vienalga. Vienalga pat ne pret cilvēkiem, bet pret pašam sevī. Atceros kā nomira mana otra vecā māte. Viņa, protams, nebija tik svarīga kā pirmā, bet tomēr. Es dēļ jūtu trūkuma nolēmu piedzerties un staigāt apkārt, domājot par viņu. Tas nelīdzēja. Lai kādas arī viņa vēsturiski emocionālas pēdas būtu atstājusi manī, es nespēju neko just. Man nācās iztēloties, ka es kaut ko jūtu, lai pierādītu sev, ka esmu cilvēcisks.
Cilvēcisks. Man dažkārt šķiet, ka tāds vairs neesmu. Es tuvojos robotismam un vienaldzībai. Jāatzīst, ka kādreiz tā vēlējos būt. Vēlējos nejust neko, jo tā vieglāk, jušanās čakarē visu, bļe.
Diemžēl, tagad jāatzīst, ja jušanās ir viss, bļe.
-
30 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba