October 10th, 2011

• Veids kā piemānīt savu ķermeni
• 10/10/11 10:01 am
• Izrādās, ka ir iespējams piemānīt savas garšas kārpiņas un likt tām pēc pasūtījuma izjust sāls garšu. Vajag tikai atliekt galvu uz atpakaļu, izbāzt mēli, iztēloties, ka rokā ir sāls trauciņš un kratīt to virs galvas it kā berot no tā sāli. Ja nesanāk ar pirmo reizi, tad vajag mēģinā pagrozīt galvu dažādos leņķos un kratīt sāls trauciņu dažādos ātrumos. Pamēģināju, toč darbojas.
• 1 commentLeave a comment

• Vijolnieks ar rūtaino cepuri
• 10/10/11 10:39 am
• Jau kopš pirmajām mūzikas skolas dienām vijolnieks ar rūtaino cepuri bija kļuvis par apsmieklu objektu skolas biedru vidū. Tam par iemeslu kalpoja viņa mazā izmēra vijole.
  - Kur ta Tu, rūtainais, ar savu maziņo instrumentu ? - Viņam uzsauca gara auguma čellists.
  - Ar tādu daiktu Tevi vispār dzirdēt nevar - Iesaucās klavierspēlētāja no 3. klases
  - Es Tevi tulīt noķeršu un parādīšu kā jārīkojas ar īstu instrumentu - Vijolnieku centās iebiedēt apaļīgais kontrabasists, lēnām tusnīdams ar savu milzīgo instrumentu uz muguras.
  - Tev tas ir tik maziņš priekš vīrieša - Skolas koridorī par viņu vienmēr ņirgājās flautistes.
  - Kāpēc Tu esi ieradies uz stundām bez sava instrumenta. Ai piedod, es to nepamanīju, tas Tev ir tik maziņš - Solfadžo skolotājas sejā bija manāms cinisks smaids.
  Klasē atskanēja skaļi smiekli, bet vijolnieks stāvēja durvīs un nevarēja pakustēties no vietas.
  
  - Tu labi spēlē savu mazo instrumentu - Vērmaņdārzā vijolnieku uzrunāja kāds kungs ar sirmu bārdu. Vijolnieks dažkārt mēdza spēlēt parkos, lai nopelnītu nedaudz kabatasnaudas.
  - Panāc tuvāk, piebiedrojies mums.
  Vijolnieks sakārtoja savu rūtaino cepuri, lai tā labāk nosegtu ausis, kautrīgi paņēma vijoli padusē un sekoja sirmajam kungam.
  - Tagad apsēdies, nē, ne uz soliņa, uz zemes, un tagad sēdi - Vijolnieks sajuta, ka kaut kas tiek uzlikts viņam uz galvas.
  Rūtainā cepure ideāli pildīja šaha galdiņa funkcijas.
• 18 commentsLeave a comment