Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna - September 1st, 2009
September 1st, 2009
- Par to pašu - neko
- 9/1/09 12:53 pm
- Par savu vakardienas vārdadienu es uzzināju no draugiem. Nē, neviens draugs mani nepamodināja ar laimes vēlējumiem un šampanieša plūdiem. Kā jau vienmēr aizsākot savu kārtējo garlaikoto dienu es apsēdos uz saplēstā datorkrēsla (nebija prātīga doma pirkt datorkrēslu pa 12 latiem, ja svaru stabiņš nepārtraukti tiecas trīsciparu skaitļa virzienā), ieslēdzu datoru un atvēru draudzīgo portālu. Izrādījās, ka daudziem cilvēkiem mana vārdadiena ir svarīgāka par mani pašu, ņemot vērā, ka biju par to galīgi aizmirsis (starp citu, mani nesauc Vilma) Nu neko, sakārtoju istabu, ik pa laikam saņemot kādu īsziņu vai telefona zvanu.
Jau sen izdomāju, ka ir nepieciešama paziņu loka kategorizēšana pēc vārdadienu (man patīk šo vārdus rakstīt kopā) un dzimšanas dienu apsveikšanas metodes. Ir vesela plejāde ar pilnīgi vienaldzīgiem paziņām, kuri automātiski atverot orandžo (un jā man patīk šo vārdu rakstīt ar dž) portālu izpēta šīsdienas gaviļniekus un atstāj bezpersoniskus ierakstus komentāru sadaļā, tad ir tādi nedaudz mazāk vienaldzīgie, kuri uzraksta bezpersoniskas vēstules ar daudz smaidiņiem. Tad ir nedaudz tuvāki, kuri uzraksta īsziņas, un vēl nedaudz tuvāki kuri pat uzzvana. Un tad ir tādi, kuriem ir pilnīgi pofig. Man arī parasti ir pofig, reti kādu apsveicu, bet tas jau nenozīmē, ka cilvēks nepatīk, vienkārši tas šķiet nesvarīgi, kā jebkuri svētki. Piemēram bērnības draugs (ja viņu tā var klasificēt, tad laikam jau labākais draugs, nu jebkādā gadījumā neviena labāka man nav) pilnībā mani vakar ignorēja, un man tas kaut kā vienalga, es arī viņu parasti ignorēju. Un tad es vakar piedzēros, itkā nekas nebūtu bijis, nevajag jau vārdadienu lai piedzertos.
Gribēju tikai piebilst, ka svētki ir tad, kad jūties labi, nevis tad kad to saka kalendārs.
-
10 commentsLeave a comment
- 9/1/09 01:36 pm
- Šodien sajutos kā superstārs. Pirmā septembra oficiālajā daļā ierados ar nokavēšanos. Visi jau sasēdušies zālē un klausās priekšniecības teiktajā. Saule, gaisma, izglītība, nākotnes durvis uz zinībām, inovāciju pilna pasaule. Atveru durvis, runātāja paskatās uz mani kā es klusām un nemanāmi mēģinu izspraukties līdz skolotāju galam. Un tad, mikrofonā paziņo, ka rekur nāk informātikas skolotājs vārdā tāds un tāds. Majestātiski, aplausu un gaviļu pavadīts, klanoties pateicībā aizgāju līdz skolotāju galam un apsēdos uz radiatora, citas vietas kur sēdēt nebija.
-
6 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba