October 15th, 2008

• žri kotļetu suka
• 10/15/08 02:39 pm
• Veicās man ar tām darba ēstuvēm. Savulaik strādāju netālu no viena ēstūža, kur porcijas lielums bija tieši proporcionāls darbinieču patikai pret tevi. Tagad gan situācija maķenīt citādāka. Ēstūzis mums te tīri normāls, viss kā vajag, padomju garā, ar krieviski runājošām darbiniecēm. Viņas mūs ir ieradinājušas nebūt izlepušiem, bet ņemt tos ēdienus, kas palikuši pāri. Viss lēti, un tīri garšīgi. Visi savējie pienākot pie letes pat neskatās uz meņu, bet uzmet aci tantei un viņa uzreiz noskaita kādi ēdieni pāri palikuši, un ko var dabūt. Darbojas arī skolotāju blati, pēdējo kuračku učukiem atstās, študenti lai plovu štopē māgā.
  
  Mūsējos študentus un učukus no svešajiem uzreiz var atšķirt. Šie pienāk pie letes, pēta to papīra strēmeli. Un tad beigās izvēlas kādu mistisku pusporciju. Un vēl viņi visu dara lēni. Kustaties ibo, izvēlies, paņem, samaksē, ej ēst. nē bliņ, ir tur jāutājās, jāpēta vai kāds vabolis nav kartupeļos iekritis. Pusstunda jāizvēlās kādu sulu šodien dzert. Rinda bliņ, cilvēki gaida, ēst grib.
• 4 commentsLeave a comment

• 10/15/08 02:49 pm
• Vēl man ir izteikts riebums iet uz ēstūžiem ar izlepušiem sievišķiem. Atceros vienreiz čilīpicā. Apsēžos, paņemo lēto picu, pasūtu pretīgo aldara alu (nekā cita tur nav). Sēž skuķis man pretī un davai pa to ēdienu grāmatiņu šiverēt, varētu padomāt, ka tā ir telefongrāmatas biezumā. Un rakājas, rakājas, īsti nezin kādu picu ņemt, vai tomēr salātus. Salāti it kā veselīgāki, bet pica garšīgāka. Atnāk oficiante, pasūtu viņai savu paiku. A skuķis man pretī beidzot izvēlējies salātus, tagad domā kādu dzērienu pasūtīt. Vai to tēju, vai šito tēju. Oficiante grozās, mīcās uz vietas, bet šī vēl nevar izvēlēties. Tad viņa pasaka oficiantei, ka pasūtīs vēlāk. Oficiante iet prom, pasper pāris soļu, bet šī viņu atkal apstādina, sauc atpakaļ, saka, ka ir izlēmusi. Bet ņehuja, karoče, tēju ar kartona lietussardziņu, vai zelta sietiņu. Jei bogu saķēru galvu, kopš tā laika neesmu ar to skuķi uz ēstūžiem gājis. Vēl bija viens radījums, kas pasūtīja salātus, un vienmēr prasīja tos piekoriģēt. Tad bez sīpoliem, tad bez krējuma, tad ar to, tad bez tā. Es nebrīnītos, ja oficiantes tajos salātos būtu saspļāvušas iekšā pēc tam.
• 12 commentsLeave a comment