March 6th, 2007

• 3/6/07 09:15 am
• Šodien iz viena skolēna mutes: http://www.boomtime.lv/ Tā kā draugi, tikai labāks.
• 0 commentsLeave a comment

• Sperts no neizprotamās paziņas dienasgrāmatas
• 3/6/07 09:48 am
• Debesīs lidoja lidmašīna. Es zināju, ka mana draudzene, kas bija stjuarte, tobrīd tur atradās. Viņai patika šis darbs. Viņai bija gari, gaiši mati un vispār viņas izskats bija visai pievilcīgs. Viņa man mēdza atstāstīt dažādus pikantus atgadījumus. Dažreiz vīrieši viņai izteica visneķītrākos piedāvājumus. Citreiz arī kāds lūdzis viņu kļūt par viņa mīļāko. Viņa labprāt būtu iecirtusi pliķi, bet dienesta stāvoklis viņai neļāva to darīt. Tādēļ viņa tikai pieklājīgi pasmaidīja.
  „Vīrieši ir īstas cūkas.” viņa man mēdza teikt. „Vai zini, ko viņi iedomājas? Viņiem pietiek drosmes kniebt man dibenā, kad es eju garām. Citreiz viņi pat glāsta kāju. Bet zini ko? Es šiem neliešiem neļaušu sevi apcelt. Esmu ielāgojusi visu vīriešu vārdus, kas rakstīti uz viņu biļetēm. Tas, protams, ir tikai īss mirklis, kad viņi to man parāda, kāpjot iekšā, toties man ir laba atmiņa, un es spēju ielāgot pat ļoti garus vārdus ļoti īsā laikā. Tad lūk. Pēc katra reisa es internetā uzmeklēju viņu adreses un telefona numurus. To izdarīt ir diezgan viegli, jo lielākā daļa biļetes iegādājas internetā. Pēc tam es tos uzmeklēju un ierodos pie viņiem kādā lietainā rudens naktī. Tad es apburoši pasmaidu un saku: „Jūs vēlējāties nokniebties? Lūk, saņemiet!” Un ar veiklu kustību es atrauju vaļā viņu halātu un zibenīgi nogriežu šo tēvaiņu dzimumorgānus!”
• 0 commentsLeave a comment

• Svarīguma attaisnošanas metodika
• 3/6/07 10:12 am
• Gandrīz visās iestādēs, kurās man ir bijis tas gods vergot, esmu novērojis sekojošu parādību. Vienmēr ir cilvēki, kuri vēlas justies svarīgi, un kaut kādā veidā attaisnot savu nepieciešamību uzņēmumam tādā, nu teiksim, mākslīgā veidā.
  Pašreizējā darba vieta nav izņēmums. Mums te ir viena tantiņa, viņa sēž pie durvīm un ar kritisku aci nopēta katru iekšā gājēju un ārā nācēju. Tie praktiski ir vienīgie viņas pienākumi, nē, meloju, viņa vēl izsniedz atslēgas un liek par tām parakstīties. Protams darbiņš diezgan garlaicīgs, cilvēks ar tādu nav spējīgs maslova piramīdas virsotni sasniegt. Nākas improvizēt. Cīņa pret smēķētājiem, protams, ir svētīga lieta. Vislabākais veids kā cīnīties pret vēža barotājiem, ir viņus ieslēgt skolā un nelaist arā, lai mocās kopā ar savu atkarību. Tantiņa tā arī dara, bet tā diezgan neregulāri. Viņa slēgalē durvis vaļā ciet, kad ienāk prātā, tā diezgan neregulāri, laikam balstoties uz mēnēss fāzēm vai kaut ko tik pat astronomisku. Vienreiz izgāju ārā uzpīpēt, stundas laikā, protams. Mēģinu tikt atpakaļ, bet durvis ciet, zvanos, a šī tik dzer tēju un lūr uz mani lielām acīm. Mierīgi izdzer tēju, atnāk atver durvis vaļā, ielaiž iekšā. Bļe, kā gribējās bļaut, es tak učuks nahuj, ko tu bļe vecā pīlē te mētā no sevis svētās atslēgas glabātāju. Vai arī kaut kā līdzīgi nolamāties. Tikko arī netiku ārā uzpīpēt, tāpēc kašķis asinīs ielija.
  
  Vienreiz tante, par Broņu viņu laikam sauca, ieslēdza mūs pēc lekcijām vienā fakultātes nostūrī. Lekcijas beidzas, mēģinam tikt laukā, a durvis ta ciet. Labi, ka otrai grupai nodarbības notika citā auditorijā, tad nu varēja sazvanīties un Broņu izsaukt.
  
  Vecajā darba vietā vispār vājprāts. Bija speciāls amats atslēgu turētājam. Un kad savajagās kaut kur tikt, tad jāiet bez maz vai lūgties, jo tā pat vien nedod. Kāpēc atslēga vajadzīga, ko darīsi tur ? Vajadzēja tak būt lietas kursā, kas ēkā notiekas. Lai sestdienās tiktu savā birojā bija iepriekš iesniegums jāieraksta. Paskats jau prikoļīgs, tur tādi tīri nopietni vīri strādāja, kas ar naudu uz tu. A viņiem lai sestdien tiktu savā birojā, par kuru godīgi tiek maksāta naudiņa vēl iesniegums jātaisa. Īpatnējs bij tas direktora vietnieks saimnieciskajos jautājumos, vai kā viņu tur dēvēja. Tā arī nesapratu kādā vēzī jams tik ilgi bij savā darba vietā noturējies.
• 1 commentLeave a comment

• 3/6/07 09:36 pm
• Vsjo, dodos piebeigt pēdējo dozoru. Lukjaņenko ir talants pavilkt pat tādu slinku lasītāju kā mani.
• 0 commentsLeave a comment