es laikam par daudz pieķeros cilvēkiem.
īstenībā man tas ir svarīgi- zināt, ka esmu emocionāli labā gaisotnē ar garīgi tuviem cilvēkiem. ka viņi mani atbalstīs, nē, man nevajag 'kratīt' sirdi, raudāt uz pleca vai taml, to es varu citā laikā un vietā. vien gribas just pozitīvismu un drošības sajūtu, ka netiek kkas bīdīts 'zem ūdens'.
mazliet mulsina, ka viņi nāk un iet. lai gan, varbūt tā arī ir, ka no katra kaut ko iemācos dzīvei noderīgu. vien pēdējā laikā mazliet par biežu tās pārmaiņas. it kā jau nav nekādu pārmaiņu tieši man, bet nu.. mazliet skumīgi.

p.s.Tev. kāds iemetis pelnus klaviatūrā.

gribas atkal atsākt ņemties ar autoskolu. rīt jāmeģina darbā uzzvanīt, noskaidrot, kas un kā, kad varu sākt. vienkārši fīlings, ka šito lietu jānoved līdz galam.

un gribas aizbraukt uz dobeli. pasēdēt pie vīra brālīša, pabrist pa rudens lapām, paciemoties pie vīra vecākiem un pārējo brālīšu ģimenēm.. man pietrūkst tās pilsētas.