es laikam par daudz pieķeros cilvēkiem.
īstenībā man tas ir svarīgi- zināt, ka esmu emocionāli labā gaisotnē ar garīgi tuviem cilvēkiem. ka viņi mani atbalstīs, nē, man nevajag 'kratīt' sirdi, raudāt uz pleca vai taml, to es varu citā laikā un vietā. vien gribas just pozitīvismu un drošības sajūtu, ka netiek kkas bīdīts 'zem ūdens'.
mazliet mulsina, ka viņi nāk un iet. lai gan, varbūt tā arī ir, ka no katra kaut ko iemācos dzīvei noderīgu. vien pēdējā laikā mazliet par biežu tās pārmaiņas. it kā jau nav nekādu pārmaiņu tieši man, bet nu.. mazliet skumīgi.

p.s.Tev. kāds iemetis pelnus klaviatūrā.