| |
[Nov. 7th, 2011|04:13 pm] |
Kaut kad, laikam pagājušo nedēļu, runājoties ar dēlu (kuram tad vēl bija trīs gadi), tulkoju viņam pa radio skanošu banālu dzismiņas tekstu "ā belīv in edžēl". Un pēkšņi viņš sacīja "Tētī, es ticu dievam". Nudien apstulbu. Tomēr padomājot nonācu pie slēdziena, ka tā izpratene par to, kas ir dievs, viņam visdrīzāk nāk no Simpsoniem". Un tiešām, pēc kādām minūtēm divdesmit viņš tā it kā nesaistīti citēja: "Homērs lūdza dievam (kaut ko) un Bārts teica - tēt, dievs nav muļķis". Tā nu guvu apstiprināju un to citātu, par to, ka dievs nav muļķis mans dēls atkārtoja, vēlreiz tā smejot, viņam jau patīk kaut kādi tādi citāti.
Bet kaut kad, nu pēc vēl ka'dām dienām, es pat neatceros vairs kontekstu, bet pēkšni viņš sacīja: "Tētī, velns ir sliktais zēns". Man, saprotams, sanāca smiekli, nu jo tas pabanālais jādiens - "sliktie zēni" ta snu nav tāds, ko ikdienas leksikā lietotu, neatceros, kad vispār tā būtu lietojis, tāpēc tas kopā skanēja diezgan uzjautrinoši un nu man pašam "sliktā zēna"jēdziens ir ieguvis vēl vienu jaunu un arī smieklīgu nozīmi. |
|
|