| |
[Sep. 19th, 2011|09:10 am] |
Pirms dažām dienām, pareizāk sakot, - nu jau taisni pirms nedēļas Pēterburgā pieredzēju, ko nozīmē krievu milicija, nē, policija, vārdu sakot - menti. Var jau apgalvot, ka pats uz to gāju - ja jau reiz apzināti uzsāku tādu kā antropoloģisku lauka pētījumu, ielaižoties ne vien sarunās, bet arī alkohola lietošanā pilsētas publiskajā telpā. Sākās jau tas, protams nevainīgi - pēc šņabja dzeršanas un garas runāšanas ar veciem un jauniem paziņām (starp viņiem bija arī kāds Maskavas profesors, kas nesen starp citu bija dzīvojies Apšuciemā, bet sapņoja par vērienīgāku pasākumu Mazirbē, kur jau vairākus gadus vientuļā viensētā dzīvojot un rakstot kāds cits viņa labs draugs, kuru taisni tad nevarēja sazvanīt un klīda baumas, ka viņam esot iekodusi ērce) man likās, ka vienkārši iet gulēt nebūtu prātīgi un paraugoties uz ielas izstādītājā Pēterburgas kartes fragmentā un aplūkojot pilsētas struktūru tuvākajā apkaimē, izspriedu, ka visinteresantākajai vietai vajadzētu būt dažus kvartālus pa Maskavas ielu uz centra pusi - tur, kur Siena laukums.
Uz turieni arī devos. Laikam jau mani pārsteidza, ka laukuma vietā es ieraudzīju kioskus, taču, šķiet, ka ilgi par to nebrīnījos. Vienā no kioskiem pie uzbekiem nopirku patiešām ļoti garšīgu kebabu. Vēlāk runājos ar diviem puišiem,palīdzēju puķes pirkt priekš meitenes, kā arī dzenāt pa laukumu žurkas. Laikam tur viss bija labi, jo viņi abi ar to meiteni aizbrauca aizbrauca. Ar trim citiem savukārt dzēru tekilu ar visiem piederumiem. Kā vieni tā otri tika mani brīdinājuši, ka šī esot dikti krimināla vieta un vajagot dikti uzmanīties. Pa vidu pļāpāju arī ar trim azerbaidžāņiem, kas laikam tā kā dzinās trim armēņiem, tā kā baidīja viņus un man stāstīja kaut ko par Karabahu. Droši vien tā pagāja kādas pāris stundas. Biju nodomājis, ka nu jādodas mājup, biju noteikti arī jau iereibis, taču orientāciju es parasti nezaudēju pat visai lielā šmigā. Atceros tik reizi, kad Barselonā nākot no kāda naktskluba es pusstundas vietā klīdu laikam trīs reizes ilgāk un jutu, kā spēki pilnīgi vai izsīkst, maldoties diagonālajās ielās. Taču šī noteikti nebija tāda reize. Tie trīs krieviņi solījās mani pavadīt, es ar tā nebiju kategoriski pretī. Nebijām nogājuši ne pāris mājas, kad divi bija iegājuši vārtrūmē, vajadzības kārtot. Trešais arī tā kā mani aicināja. Es ar gāju, lai gan nevar teikt, ka dikti spiesta lieta tā būtu bijusi. Viss jau arī būtu beidzies nevainīgi, ja nez no kurienes pēkšni neuzrastos policisti.Es pat bikses nebiju paguvis atpogāt.
Tālākais jau īstenībā tāds, ka dikti nemaz atcerēties negribas. Viegli no viņiem vaļā tikt nebija iespējams, veda uz savu iecirkni, pa celam it kā metot tādus kā mājienus par naudu, bet uz tādiem jau taču nekā nereaģējām. Lai arī ar tiešu fizisku vardarbību īsti saskarties nenācās, tomēr ņirgāšānās, pazemošana, izspiešana, darbinieku varas apziņa, stulbums, ļaunums, savtīgums - tā tur ir papilnam. Galu galā,pēc vairāku stundām diezgan nomācošu sarunu, lai nebūtu tur jāpavada laiks līdz nākošās dienas pēcpusdienai, nezinot, kā vēl beigsies tad, nācās iesaistīties koruptīvā darījumā, uz ko jau acīmredzot sākumā tie policisti bija arī tēmējuši.
Tā nu nekāi nedabūju ciets no kriminālās pasaules, bet no policistiem gan, vēlreiz klātienē pārliecinātos, cik Krievija tomēr ir pretīga valsts. Pieredze jau it kā vērtīga, bet par to ar nācās maksāt. |
|
|