frenijas atbilde (arhivēšanai)
22nd.Feb.2007 | 11:28 pm
From:: zooey
Vēstule Zūijam no Frenijas
(22.02.2007)
Sveiks, Zūij, vecais īgņa!
Tad nu beidzot sadūšojos Tev uzrakstīt vēstuli, kaut minēju iemeslus, kāpēc šī vēstule ir lemta neveiksmei.
Tas, protams, ir tāpēc, ka Badijs savā grāmatā mana rakstura īpašībās, uzvedību un dzīves situācijas ir sagrozījis!
Un visi lasītāji uzreiz pamanīs atšķirību starp īsto un grāmatas Freniju.
Bet Tu, protams, mani pazīsti un tādēļ ir skaidrs, ka vēstule atradīs vismaz viena cilvēka sirdi.
Tava vēstule bija lieliska!
Cik jauki bija paklausīties par veco, mīļo Besiju, par viņas dīvainībām, un atkal sadomājos par mājām, par Tevi, Besiju un Lesu…
Dīvaini, ka Tu savā vēstulē nepieminēji Lesu, mūsu mīļoto tēti.
Man pirmais, kas saistās ar viņu, ir gadījums ar klavierēm.
Vai atceries, ka viņš teica, ka sagatavojis pārsteigumu Tev pēc ilgas Tavas teātra turnejas?
Less piesēdās pie klavierēm, daiļrunīgi pakrekšķinājās, pārmeta smokinga apakšējo daļu pār celi un iesāka spēlēt sēru maršu.
Un Tu sāki smieties tā, ka mūsu kaimiņi Smiti atkal dauzījās pa sienām, lai beidzam trakot.
Es, protams, nevaru neaizmirst arī to, cik mums toreiz kopā bija jauki.
Tas ir jocīgi, tiklīdz iesāc runāt par pagātni, tā Tevi tur savās skavās un nelaiž prom, iesūc savā nostaļģijā un pārdomās.
Jā, jā, es atcerējos vēl tik daudz lietu, ka man noteikti Tev ir jāuzraksta arī par tām.
Pirmā - Besijas kažoks.
Tas kažoks, kuru viņa nopirka par milzīgu naudu, tas milzīgais kažoks, kas agrāk bija sedzis polārlapsas plikumus, tas kažoks, kuru mūsu platuma grādos īpaši bieži uzvilkt nebija iespējas, lieliskais kažoks, kurā varējām paslēpties, ja mājās spēlējām paslēpes.
Jā, arī tas kažoks, kuru beigu beigās saēda kodes.
Nabaga Besija, nabaga Besija - Tu kādreiz tā smalkjūtīgi pajautā, vai viņa vēl skumst pēc sava vecā kažoka?
Un noteikti, noteikti, noteikti atsūti man atbildi.
Otrā - Tava slepenā vietiņa.
Tiklīdz Besija sāka trakot, tad visi mājinieki, protams, centās nolīst kur nu kurais.
Nevienam negribējās patrāpīties viesuļvētras vārdā “Besija” ceļā.
Un Tu, bailīgais trusis, nolīdi starp galdiņu, uz kura stāvēja radioaparāts, un žurnālu plauktu.
Ārā rēgojās tikai Tavas netīrās ielas kurpes - Tu biji vienīgais, kas tās pie ieejas nepārvilka.
Nesaprotu, kas Tevi audzinājis?
Un vēl, kāpēc Tu līdi vienmēr tur un nekur citur?
To arī noteikti uzraksti, jo citādi nomiršu neziņā, bet tas ir viens no noslēpumiem, ko gribu uzzināt.
Runājot par kurpēm, Tu ieminējies, ka gaidīji mani, kamēr es uzvelku savus dzeltenos zābakus.
Ha!
Man nav dzeltenu zābaku, man riebjas dzeltenā krāsa!
Tu būsi sajaucis savā atmiņu jūklī mani ar kādu citu, nunu, stāsti, kas viņa bija?
(Tu neredzi, bet es mēdos)
Vispār troksnis te, kopmītnēs, ir tik milzīgs, ka es pat nezinu, vai manas domas ir gana skaidras, lai taptu izliktas uz papīra.
Bet es mokos, es mokos Tevis dēļ.
Man šeit neiet diez ko spīdoši, kā jau Tu paredzēji (sasodīts!), tas, ko es studēju ir briesmīgi garlaicīgi, bet es nebūšu tāda kā Tu, kas nespēj pabeigt līdz galam iesākto.
Jā, gan, sliņķi.
Man, lūdzu, vienu kilogramu šķinķi!
Bet Tev ir viena liela taisnība, ja nebūtu bijis Sīmors, varbūt mēs tik tiešām būtu izauguši par jaukiem, mīlīgiem un nevainīgiem bērneļiem.
Man jau tas viss no Sīmora tika vismazāk, kaut gan, skatoties uz Tevi vai Badiju, man to visu gribētos daudz lielākā mērā.
Vai Tu mani mīli?
Tu to nepateici ne reizi savā šausmīgajā vēstulē.
Tu visu laiku runāji tikai par sevi.
Es Tevi par to ienīstu.
Nu, ne gluži ienīstu, bet esmu pret pašmīlīgiem un egoistiskiem tipāžiem.
Viss, man nu jābeidz rakstīt, savādāk sarakstīšu vēl visādas muļķības.
Mīlošā
Frenija.
(22.02.2007)
Sveiks, Zūij, vecais īgņa!
Tad nu beidzot sadūšojos Tev uzrakstīt vēstuli, kaut minēju iemeslus, kāpēc šī vēstule ir lemta neveiksmei.
Tas, protams, ir tāpēc, ka Badijs savā grāmatā mana rakstura īpašībās, uzvedību un dzīves situācijas ir sagrozījis!
Un visi lasītāji uzreiz pamanīs atšķirību starp īsto un grāmatas Freniju.
Bet Tu, protams, mani pazīsti un tādēļ ir skaidrs, ka vēstule atradīs vismaz viena cilvēka sirdi.
Tava vēstule bija lieliska!
Cik jauki bija paklausīties par veco, mīļo Besiju, par viņas dīvainībām, un atkal sadomājos par mājām, par Tevi, Besiju un Lesu…
Dīvaini, ka Tu savā vēstulē nepieminēji Lesu, mūsu mīļoto tēti.
Man pirmais, kas saistās ar viņu, ir gadījums ar klavierēm.
Vai atceries, ka viņš teica, ka sagatavojis pārsteigumu Tev pēc ilgas Tavas teātra turnejas?
Less piesēdās pie klavierēm, daiļrunīgi pakrekšķinājās, pārmeta smokinga apakšējo daļu pār celi un iesāka spēlēt sēru maršu.
Un Tu sāki smieties tā, ka mūsu kaimiņi Smiti atkal dauzījās pa sienām, lai beidzam trakot.
Es, protams, nevaru neaizmirst arī to, cik mums toreiz kopā bija jauki.
Tas ir jocīgi, tiklīdz iesāc runāt par pagātni, tā Tevi tur savās skavās un nelaiž prom, iesūc savā nostaļģijā un pārdomās.
Jā, jā, es atcerējos vēl tik daudz lietu, ka man noteikti Tev ir jāuzraksta arī par tām.
Pirmā - Besijas kažoks.
Tas kažoks, kuru viņa nopirka par milzīgu naudu, tas milzīgais kažoks, kas agrāk bija sedzis polārlapsas plikumus, tas kažoks, kuru mūsu platuma grādos īpaši bieži uzvilkt nebija iespējas, lieliskais kažoks, kurā varējām paslēpties, ja mājās spēlējām paslēpes.
Jā, arī tas kažoks, kuru beigu beigās saēda kodes.
Nabaga Besija, nabaga Besija - Tu kādreiz tā smalkjūtīgi pajautā, vai viņa vēl skumst pēc sava vecā kažoka?
Un noteikti, noteikti, noteikti atsūti man atbildi.
Otrā - Tava slepenā vietiņa.
Tiklīdz Besija sāka trakot, tad visi mājinieki, protams, centās nolīst kur nu kurais.
Nevienam negribējās patrāpīties viesuļvētras vārdā “Besija” ceļā.
Un Tu, bailīgais trusis, nolīdi starp galdiņu, uz kura stāvēja radioaparāts, un žurnālu plauktu.
Ārā rēgojās tikai Tavas netīrās ielas kurpes - Tu biji vienīgais, kas tās pie ieejas nepārvilka.
Nesaprotu, kas Tevi audzinājis?
Un vēl, kāpēc Tu līdi vienmēr tur un nekur citur?
To arī noteikti uzraksti, jo citādi nomiršu neziņā, bet tas ir viens no noslēpumiem, ko gribu uzzināt.
Runājot par kurpēm, Tu ieminējies, ka gaidīji mani, kamēr es uzvelku savus dzeltenos zābakus.
Ha!
Man nav dzeltenu zābaku, man riebjas dzeltenā krāsa!
Tu būsi sajaucis savā atmiņu jūklī mani ar kādu citu, nunu, stāsti, kas viņa bija?
(Tu neredzi, bet es mēdos)
Vispār troksnis te, kopmītnēs, ir tik milzīgs, ka es pat nezinu, vai manas domas ir gana skaidras, lai taptu izliktas uz papīra.
Bet es mokos, es mokos Tevis dēļ.
Man šeit neiet diez ko spīdoši, kā jau Tu paredzēji (sasodīts!), tas, ko es studēju ir briesmīgi garlaicīgi, bet es nebūšu tāda kā Tu, kas nespēj pabeigt līdz galam iesākto.
Jā, gan, sliņķi.
Man, lūdzu, vienu kilogramu šķinķi!
Bet Tev ir viena liela taisnība, ja nebūtu bijis Sīmors, varbūt mēs tik tiešām būtu izauguši par jaukiem, mīlīgiem un nevainīgiem bērneļiem.
Man jau tas viss no Sīmora tika vismazāk, kaut gan, skatoties uz Tevi vai Badiju, man to visu gribētos daudz lielākā mērā.
Vai Tu mani mīli?
Tu to nepateici ne reizi savā šausmīgajā vēstulē.
Tu visu laiku runāji tikai par sevi.
Es Tevi par to ienīstu.
Nu, ne gluži ienīstu, bet esmu pret pašmīlīgiem un egoistiskiem tipāžiem.
Viss, man nu jābeidz rakstīt, savādāk sarakstīšu vēl visādas muļķības.
Mīlošā
Frenija.