Zolitūde

Tiem laimīgajiem, kuri māk vērpt intrigas, smaida un tos mīl, no tiem baidās, tos ciena. Tos, kuri ir atklātas dabas, tos ienīst, tos nevēlas dzirdēt, tos mīda kājām. Un tie, kas māk vērpt intrigas, tie ievelk tajās sirdskaidros un rāda ar pirktsu: "Nu mēs visu redzējām, redz kāds Tu esi, redz." Dodiet vienu intrigu, ko taisījuši nelieši, un iepiniet tajā sirdsšķīsto - cietējs būs tas, kurš par to neko nezinās, neko nebūs darījis un brīnoties tomēr būs pateicis kaut ko nepareizu.

Un tad aust jauna diena - viņš ir labs un labākais no visiem visiem. Viņš mani appuišo un skūpsta kājas. Viņš sakās mani mīlam katru dienu vairāk, un es tam no sirds ticu. Reizēm viņš pat noklusē dusmas! Cik priecīgi es to redzu.
Viņš saka, ka viņu salaužot manas rāmās skumjas, nevis tās, kuras histērija un skaļš izmisums. Un tad viņš mani mīl kā maziņo, kā vājiņo, sargājamo. Skaidrs, nav jau nekā vienkāršāka, vai ne?

Izbīli manī rada tāds viens zemapziņas durklis. Ja sliktās dienas būtu vairākumā attiecībā pret labākajām dienām, tad... tad es varu nenoturēties un noskūpstit garāmejošu senmīlētu mīlēto. Ah, tagad es to tā rakstu, bet Jums jāsaprot, ka es to rakstu vēsi, analizējot, baisām nojautām krūtīs, bet tā nenotiks, jo es taču esmu stipra un man jāpaliek tādai. Piedodiet, ja Jūs nesapratāt un pārpratāt - es negrasos to darīt, bet tad, kad viss ir slikti un viņš ignorē mani, es, protams, jūtu sevī kaut kādas sātaniskas tieksmes. Piedodiet man, es nezinu, vai pati varu piedot sev.

Precētas sievas dzīve attālinās no jaunības ik dienu. Viss iegrozās citās gultnēs. Un ja tas, ko es rakstu, izskatās banāli, tomēr tas tā ir. No 10 draugiem paliek 2, no 10 aliem paliek 2, no 10 domām par skūpstiem paliek 2, bet citdien es uzrakstīšu, kas ir tas, kas to visu atsver. Kālab ir vērts.

Man ir viena draudzene, kura ir ļoti laba draudzene, bet arī tas pasaka pārāk maz.