| vaina |
[23. Nov 2008|23:30] |
|
nu kas tas ir, kāpēc vienmēr jājūtas vainīgai? Vajagot rakt bērnībā, tāds man dots uzdevums. Vispār jau bij man pie cita kā jāstrādā, bet prātoju es par vainu, a varbūt man patīk justies vainīgai, nu nez. Kas vaina maz ir? Aiz kam tā sajūta rodas? Grēks, kauns, seksualitāte, bailes, sirdsapziņa, nodevība, aizspriedomi, kā tā var!, ko citi teiks, ko padomās, autoritātes, šaubas, neziņa, nesaprašana, kompleksi, dumpība, sacelšanās, a, ja nu tiem citiem tomēr taisnība, ko nu es, nevar būt, ka viņi galīgas glupības saka. Nočiepu, iekāroju, sameloju, sliktas domas domāju, neattaisnoju kārtējās cerības, dupsi aiztiku, neaizstāvēju, noklusēju, neizdarīju... banāli, kam tā nav gadījies, jārok dziļāk, ei nu zini, kad pirmoreiz vainīga sajutos, nevaru atcerēties. Vai jūs, cibiņi, atceraties? A varbūt, katoļiem ir paveicies - izsūdz grēkus un sevī vairs ij sīkas apgrēcības ij lielus sūdus neglabā. Kādā rakā, vispār jājūtas vainīgai, sviests kaut kāds. Vecāki, darba devēji, bērni, sabiedrība - visi kaut ko grib, paģērē, smalki liek manīt, ka ir vīlušies. Un tu kā tāds muļķis centies un pūlies. Galvu noglaudīs, paslavēs, samaksās, nedusmosies, mīlēs, cienīs, piecietīs. Bulšits. Ar ko es te ņemos! Nuja, mājasdarbs. |
|
|