| |
[14. Jul 2006|10:01] |
Jāatdod beidzot grāmata īpašniecei, tā nu šo to uz atvadām pierakstu. Krievu burtu man te nav, žēl, daudz foršāk un ātrāk būtu vienkārši pārrakstīt, bet neko darīt.
Ja pašnāvība ir atļauta - tad viss ir atļauts. Ja ne viss ir atļauts, tad arī pašnāvība nav atļauta. Tas savā ziņā ir ētikas jautājums, jo pašnāvība - tas, tā teikt, ir iedzimts grēks... Bet varbūt pašnāvība pati par sevi nav ne laba, ne slikta (kaut kā tā Vitgenšteins esot piezīmēs rakstījis)
Pašnāvība ir pats pats lielākais cilvēku grēks..., bet soģis te - vien tik Dievs, jo Viņam tik zināms viss, jebkura robeža, jebkurš mērs. (Dostojevskis kaut kā šitā liek Makaram Dolgorukijam runāt)
Dzīve - tā ir saprātīga kapitulācija tā priekšā, kas augstāks par cilvēka saprašanu. Meerlo
Pats Chartišvilī rezumē apmēram šitā:
Iespēja izvēlēties starp būt vai nebūt nomierina, dod iespēju dzīvot bez mokošām bailēm. Galu galā pati pēdējā - avārijas izeja - pastāv vienmēr. Tikai izmantot to bez īpašas vajadzības varbūt nav vērts. Bet, ja izmantosi, Galvenais Milicis (ja tāds vispār ir)pēc tam tiks skaidrībā, vai esi pareizi rīkojies vai tomēr pastrādājis launprātīgu huligānisma aktu.
Pašnāvība - tā ir labprātīga bēgšana no eksāmena. Tevi neizmet, tu aizej pats, labprātīgi pakļaujot sevi pēceksāmenam. Nu ko, pats vainīgs. Atnāksi rudenī vai nākamgad un sāksi visu no sākuma. |
|
|
