|
1. Jul 2006|15:46 |
izlasīju Ievas Lešinskas rakstu par Eliotu, sagribēju ko vairāk no viņa palasīties par tām nedaudzām druskām, kas līdz šim rokās nonākušas. Un tā daudz kas gaida savu kārtu, Ezra un Ģertrūde, Rasels un Ženē, Mūzils, Pamuks un Zilais speķis un tā varētu turpināt bezgalīgi, vells, cik sasodīti plāns tas kultūrizglītības deķītis, pa druskai no visa kā gadu gaitā sagrābstīts, bet nekā pamatīga.
tak jau kādās skolās drusku iets, bet nebija ļoti daudz tādu mācībspēku, kas aizrāva un lika domām rosīties: Eihvalds, Radzrobe, Valujevs, Skrābāne, Laķis, Rubene, Marta Rudzīte, Fennels, Lokmane, Nicole Nau, Šīve Vācijā un Ogriņš laikam bija tas puisis, kas izcili teorētisko fiziku lasīja, tik loģiski un pa plauktiņiem, ka ij man skaidrs tapa. Un tad vēl bij viens tāds ražens, sirms profesors, lasīja kādu no matemātikas speckursiem, ļoti fascinējošs bija savā pašpietiekamībā un izpausmēs. Varbūt tagad studentiem kas vairāk tiek no pasaules elpas.
lai nu Eliots uz ezis pagaida vēl brītiņu, man te tagad futbols ziniet.. |
|