| visi te par veciem laikiem |
[24. Maijs 2006|21:32] |
mums bija pagrabs verandā, bija jāattaisa lūka un jākāpj dziļi, dziļi, un tas bija bailīgi, jo mitrenes tur vienmēr bija lielā daudzumā un zirnekļi. Viendien, kamēr visi iekšā skatījās Štirļicu, mēs ar brālēnu sarīkojām dzīres. Viņš nokāpa tai pagrabā pēc brūkleņu ievārījuma, es virtuvē nočiepu veselu kukuli pīto baltmaizi ar magonēm un divas zupas karotes. Tā mēs divatā to trīslitru burku, piekožot magoņmaizi, štābiņā iekš ceriņiem iztukšojām.
Un vēl vectēvs prata saglabāt pepiņus līdz pat pavasarim, viņam malkas šķūnītī bija ābolu pagrabs, katru svētdienu viņš tur nokāpa, pielasīja pilnu grozu ar aukstiem, sulīgiem, sarkaniem, brīnumskaistiem āboliem, katram tika pa kādam. |
|
|
