|
[10. Maijs 2006|09:05] |
skatījos Sakāvi, drausma lieta - fanātisms. Pofigisms - patriotisms - fanātismas, gan jau, ka daudz citu gradāciju pa vidu, labi, ka laiks tāds mierīgs, nav ikurāt jāpozicionējas.
Nezinu kāpēc, man pēc tādām filmām vai grāmatām gadās iztēloties, kā es rīkotos ekstrēmā situācijā, kad no tiesas ir runa par reālām briesmām, vai man būtu iekšas par cilvēku palikt, vai nobītos un izrādītos gļēvule esam. Nav jau tā, ka par varoni gribētos iztaisīties, bet uz otru grāvi arī nevelk, brrr. Tā laikam bija Larisas Šepitjko filma, ja pareizi rakstu viņas vārdu. Tur divi draugi gāja kādā uzdevumā, varbūt partizāni, viens tāds gaišs sirdsskaidrs slims vīrs, otrs - stiprs, drosmīgs fanātisks. Nokļuva abi, pateicoties drosmīgajam, gūstā, beigās tas drosminieks pašrocīgi pēc pavēles draugu pakāra. |
|
|
Comments: |
Ja nezinātu, ka filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem un aculiecinieku liecībām, tad domātu, ka tā ir melnā komēdija - brīžiem vērojot fīrera ālēšanos un skatu uz realitāti caur savu iedomu murgu prizmu man vienkārši nāca smiekli.
Tā filma ir briesmīga. Skatoties to kinoteātrī, blakussedētājam rokas vienos zilumos saknaibīju
Sakāve, protams. bet nu man ar Ādolfu īpašas attiecības :) | |