| |
[16. Feb 2006|22:07] |
|
Skripu, skrapu - kaut kas skrabinās dvēselē. Brīdi pieklust - kad saule spīd, jūra apciemota, mūsējiem sokas vai forša rinda, buča, spica doma, reta vēstule, senaizmirsta melodija vai laba filma pie apvāršņa pavīd. Tad atkal sāk ņemties - skribu, skrabu. Kaut kā nav forša tā sajūta, kur lai liekas viens cilvēks tādām nemiera abskrubinātām iekšām. Būs jāiemet tai pelei šovakar ar kādu šahpartijas čību, jāiebaro Skypečata siers un jānoslīcina lappušu jūrā. |
|
|
