Skaista patiesi.
Mājup braucot, ar meitu šo apspriedām. Viņa teikumu tulkoja tā, ka dzīves jēga ir iekš tam, ka jēga vispār pastāv.
Es savlaik sev formulēju to jēgu iekš dzīvošanas procesa kā tāda. Tāds garšs ceļš ar neskaitāmām krustcelēm un nekad nevar zināt, kurš ceļš īstais, tas arī ir jēdzīgi, kaut gan tikpat labi arī nejēdzīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es joprojām neesmu atradusi jēdzīgāku skaidrojumu

(Reply to this) (Parent)

Bet man niķis panesās uz tādu domu. Ja mēs pieņemam, ka dzīvei tomēr ir jēga (lai kāda tā arī nebūtu), tad vienalga vēl pastāv tīri teorētisks jautājums par to, kāda jēga ir pašai jēgai? ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt, ja nebūtu jēgas pašai jēgai, nebūtu i prašņātāju dzīvotāju ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tātad dzīves jēga slēpjas jautājumos, uz kuriem jāatrod atbildes. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt nav tik svarīgas atbildes.
Ir tak brīži, kad mazdūšība vai nelaimes, vai bezjēga vai.. visvienskas čukst ausī: velns lai parauj tādu dzīvi! Tad potenciālas jēgas apzināšanās (vai pienākums, vai bailes no nezināmā) attur no ļaušanās bezdibenim vai citiem destruktīvuiem impulsiem. :)

(Reply to this) (Parent)