| savādā kārtā šoreiz par dzeju |
[30. Maijs 2006|00:16] |
šovakar man galvu jauc divi tādi drusku filosofiski dzejoļi:
viens mani uzrunā, arī tāpēc, ka zinu tuvāku un tālāku kontekstu un ir reizēm dīki prātots tai virzienā, vēl tur slāņu slāņiem viss un pavērsieni negaidīti, vietām savādas vārdformas un neizprotama sintakse, var saprast tā vai šā, vai nesaprast, bet nav liela bēda. Vienvārdsakot patīk man tas dzejolis.
otrs nedodas rokā ne lūdzams, drusku parakņājos netā, kāda nojausma radās par nosaukumā pieteikto subjektu, bet vienalga nav īsto asociāciju, te man pat dusmas sanāk uz (greizām?) vārdformām un nesintaksi, jo beigu fīlings ir labs un stulbi neiebraukt visā pārējā.
nez kā spečuki vērtē tādu dzeju, kuru lasot profānam tā jānopūlas? |
|
|
| |
[30. Maijs 2006|14:31] |
Viss, kas ir, ir vienīgi tiktāl, cik tas ir iedibināts kādā “es”, un ārpus “es” nav nekā.
Iesākumā bija iedibināts vienīgi “es”; viss pretnostatītais, viss priekšmetiskais, tādējādi ir “ne-es”.
Es “es” ietvaros dalāmam “es” pretstatu dalāmu “ne-es”. “Es” un tam pretnostatītais nav neierobežoti, bet gan savstarpēji ierobežo viens otru.
Buros es te ap to Fihtes citāta tulkojumu, interesanti, vai tas ir kaut cik uztverams, vai ne. |
|
|
| |
[30. Maijs 2006|23:38] |
|
Kanti, Fihtes, Hēgeļi, Drakulas un citi tādi, klepus un balss zudums... miegs nenāk, būs jāpalasās Čhartišvilli, neesmu rakstniece, varu lasīt droši. |
|
|