| miegs vēl nevienā acī |
[1. Okt 2005|00:29] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | gvelzīgs | ] |
kastaņos nebiju, gan viens tāds dikti brūnīgspožmīlīgs manā kabatā tagad mīt, i darbi nedarīti palika, drīz varēšu aiz manuskriptu grēdas, kas dažādās tapšanas stadijās uz mana galda sakrauti, it ērti no grafomāniem un priekšnieces paslēpties. Toties gan šahu un zoli vardēs uzspēlēju, gan pie dzeltenas milzu dālijas tiku (plds!), gan pie tējas ar grenadīnu centos aizstāvēt viedokli, ka sievietes ar mēdz izcili gudras būt, tik ar piemēru minēšanu tik labi neveicās: lielākā daļa gudrinieku, kas ienāca prātā, tomēr bija kungi. Viņas noteikti tepat blakus ir, domā tikpat plaši, dziļi un pārsteidzoši, kā god.kungi, tik nav laimējies personiski satikt.
Ar krodziņiem Āgenskalnā un Imantā pavisam bēdīgi, vienīgajā pārbaudītajā sagadījās slēgtais vakars. Iebāzām degunu kādos piecos, bet tik sestajā varēja kaut cik necik jēdzīgā atmosfērā iedzert un patērzēt par puišiem, mīlēšanos, dzīves jēgu un neglobālām lietām. Un no tā paša ūķa jau pusdivpdsmitos izmeta ārā. Par ko tie biznesa cilvēki domā, piektdienas vakarā taisīties ciet jau pēc 11-tiem!!! Ne porjadok! Varbūt jāizmanto brīvā niša un jāpārkvalificējas par Pārdaugavas krodzinieci, nez. Nu ja, tik tāds sīkums kā investors needed :P |
|
|
| personiskais rekords |
[1. Okt 2005|22:48] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | refreshed | ] |
Nevaru nepalielīties, pirmo reizi peldējos jūrā 1. oktobrī :) Un varbūt peldēšos rīt atkal :)) Un tad jau nebūs vairs tālu līdz ronim. Skraidīšu pa sniegu basām kājām un lūkošos pēc kāda platāka āliņģa :D Tik iekšējā brīvība vēl jāmācās, štrunts, ka visi vīstās jakās un blenž uz Tevi kā tādu pajoliņu. Gribu un peldu, un nestāstiet man par gripu un klepu un sirds kaitēm!
Šodien jūra tik mierīga, kādu nebiju redzējusi visu vasaru. Un vispār tāda netipiska, asociējās ar Krimu aprīlī vai septembrī, un Beļejet parus odinokij. Savādi tā sajusties starp Vakarbuļļiem un Lielupi, kā kādreiz Odesā vai Sevastopolē.
Vispār jau man nav nekas pret cilvēkiem, bet komplektā ar jūru viņu varēja arī nebūt. Nē, nē, nedomājiet, ka gribu to skaistumu tikai sev vienai, nē taču, bet reizēm cilvēki traucē vienkārši būt. Tik reti izdodas vienkārši būt, tajos brīžos tu esi mierā ar sevi un ir pilnīgi vienalga, ka pasaule ir nepilnīga un ne gluži viss ir tā kā gribētos. Un pleci iztaisnojas un gaita kļūst viegla un pēdas bradājot nesalst. Vajag tik aiziet pietiekami tālu un vari būt budzis vai veselu stundu :) Un vairāk nemaz nevajag, jo kļūst salti un vientulīgi. Tomēr forši, ka tepat vien visi ir, tuvi un tāli, mīļi un ne visai, pokemoni un ģēniji. |
|
|