|
[20. Maijs 2007|20:24] |
Dzeru alu, pa laikam strādāju un klausos putnu balsīs aiz loga, nekā - nupat jau rimušies. Vakar pēc Muzeju nakts gribējās ko nebūt foršu par Smilģa muzeju uzklabināt, bet Ciba nebij vēlīga un šodien jūsma jau nedaudz pabalējusi. Vienu brīdi jau likās, ka nebraukšu vispār. Treniņš bija super ilgs - piecas ar pusi stundas (pa vidu palaida mūs uz brīdi līdz jūrai aizskriet, pabradājos, žēl, ka pelkostīma un dvieļa nebija līdzi, nākamreiz gan atklāšu peldsezonu!), un, mājās tikusi, biju pie beigām, stulbā kāja divtik liela kā veselā un spēka nedrusciņas. Bet sajūta forša. Šis bija savā ziņā īpašs treniņš - pirmo reizi devos uz mūsu vietu viena pati un atradu bez problēmām, kas nemaz nav tik pašsaprotami, kā varētu likties; pirmo reizi piedalījos nūju vicināšanas pasākumā, un gāja pat labāk par dūru vicināšanu, bet droši vien būs tikai izlicies, jo tā nevar būt; pirmo reizi redzēju skolotāju dusmīgu, pavisam īsu mirkli gan, un piekusušu un aizelsušos arī, un neparastā kārtā tas tikai vairoja manu cieņu pret viņu, jāatzīst vien ir, ka pasākums sāk ieņemt gana nozīmīgu vietu manā plānotājā un apziņā, kas nedaudz biedē, sen atpakaļ lasīju Kastaņu Kārļa grāmatas un vēlējos sastapt savu skolotāju, sastapu jau arī, bet tas bij kas cits; no otras puses - gribēju tak es sev kādu jaunu aizraušanos pēc šaha epopejas un valodnieku konferenču un riteņbraukšanas tusiņiem. Beigu galā tu cilvēks vienmēr dabū, ko gribi. Nuja, es tak par Muzeju nakti te gribēju rakstīt. Katru gadu satieku draugus, šoreiz - labāko draudzeni no lingvistu pulka un senneredzētu koršaha kolēģi, sēdēja Smiļģa zālē un skatījās Vasaru Noānā, es arī piesēdu un beigas noskatījos, šausmīgi patika man senos laikos tā izrāde, televīzijā rādīja, pēcāk izlasīju visus Žoržas Sandas romānus un grāmatu par viņu pašu, tad grāmatu par Šopēnu un grāmatu par de Misē un viņa dzejoļus, un sagribēju uz Venēciju, gribu vēljoprojām. Pieneņu, ceriņu skurbulis gaisā, kas tik viss nenāk prātā un cibā iekšā. Labs ir, pie darba, zobgale, pie darba! |
|
|