| savdabīga diena |
14. Feb 2007|21:57 |
biju domājusi, ka esmu stiprs cilvēks, bet pēc pretīgi grūtas darbdienas šīvakara nodarbībā sabruku kā tāds kāršu namiņš, publiski birdināju asaras un šņaukājos, jutos kā pēdējais idiots, bet neko nevarēju sev padarīt, un tas nebija kauns par nevarēšanu, tās nebija sāpes, vilksviņzin - kas tas bija. Ir tak bijušas daudz nopietnākas lietas, par ko izsamist un puņķoties. Atliek cerēt, ka - pasapņosim - pēc gadiem trijiem nodarbības sagādās arī neizskaidrojamus, histēriskus prieka brīžus.
Uz beigām, protama lieta, savācos, sajūta rumpītim forša un morālu paģiru nav, tomēr savādi..
Vēl jāpalielās: meitēni sagādājuši mīkstu, plankumainu dūru vicinātāju, kas nu sēž uz kompja melnām dūrēm un pekām un izskatās apķērīgs un omulīgs. |
|