| Tatāru tuksnesis |
26. Okt 2005|22:09 |
jau veselu mūžību dzīvoju kaut kādā starpdimensijā. Permanenta un savāda kaut kā nozīmīga gaidīšana kā tāds miglas plīvurs tīmekļojas un virpinās apziņas nostūros. Savā ziņā tā sajūta rada pievienoto vērtību katram foršam brīdim (to, izrādās, ir gūzmām: mūzika, domas, tikšanās, glāsts, acu skatiens, ātrums, klusums, miegs, sniegs, lietus, nokrāsu nokrāsas, eh, visu tāpat nenosaukt), bet ar tādu pašu spēku tā sasūrina ik katru iekritienu, tumšo domu un lūzera izjūtu.
Nekas neesot tik pastāvīgs kā dzīvošana pagaidām. Mja. |
|