| savu lodi nedzirdot |
[28. Sep 2006|22:39] |
Īstenībā skukas teiktais par pēkšņu nāvi man vēlreiz liek par to domāt. Pirmoreiz par to iedomājos pirms gadiem pieciem, nu trombs tak var uz sirdi aiziet ātri vien, tomēr galīgi nelikās, ka tas varētu arī ar mani notikties. Tāpat kā bērnībā vairākreiz slīku un nenoslīku, nākamā dienā pēc kāzām vīra un vīramātes acu priekšā teju zem riteņiem paskrēju, vēl tagad varu atsaukt atmiņā viņu bālās, šausmu pārņemtās sejas, brr. Bet tas viss kaut kā nelikās pa īstam, nu nevar tak tik īpašs un unikāls cilvēks, kā cienījamā zobgale, tik stulbi nomirt.
Kaut kāds klikšķis ieskanējās pagājšvasar Akmeņragā, kad man piezvanīja un pateica, ka ar sirdstrieku miris Vinifreds, vēl pirms mēneša viņš dzīvespriecīgs un možs stāstīja, kā ņemas ar Hazāru tulkošanu, un te viņa vairs nebija, un tulkojumu nepabeidza, nuja. Tai vakarā bij lieli viļņi, drusku par tālu iepeldēju jūrā, pirmā doma bij par bērniem, tad vecākiem un dīvaini - nākamā bij par nepadarīto darbu, kas kā allaž nebij ne tuvu tik tālu uz priekšu pavirzījies, kā apgalvoju priekšniecībai. Nepietiek, ka pārgalvīga zoss, vēl arī melo, ka ausis kust. Laikam jau cilvēkam gribas aiziet ar godu un sagādāt mazāk kreņķu un sāpju pakaļpalicējiem.
Taču, ja savu nāvi varētu izvēlēties, es labāk dotu priekšroku nežēlīgai, pēkšņai aiziešanai nekā nožēlojamai un pazemojošai veģetēšanai saviem mīļajiem par apgrūtinājumu.
Nuja, bet būs tā, kā būs. |
|
|
