| 1:17p |
Nacionālisms vai pretnacionālisms?
Tuvojoties jebkurām vēlēšanām, bet arī citā laikā bieži aktualitāti iegūst dažādi “nacionālie” jautājumi. Vispopulārākie parasti ir demogrāfijas jautājums, valodas jautājums, Abrene, latviešu nākotnes un pagātnes jautājumi.
Visbiežāk jautājuma risināšanai, liekas ka ķeras tikai lai sakaitinātu tautu un iegūtu kādu papildus balsi vēlēšanās. Šeit parasti gandrīz vai vienotā frontē strādā NA un SC. Ja varētu atrast kādu trešo ienaidnieku, nevis kauties vienam pret otru, tad viņi mierīgi varētu uztaisīt NA/SC un izveidot valdību.
Taču cik ļoti šo jautājumu aiztikšana šobrīd nāk mūsu valstij par labu? Īstam nacionālam spēkam taču vajadzētu gribēt, lai mūsu valstij iet labāk. Taču tas kā tas tiek darīts, liek šaubīties vai daudzi no tiem tā sauktajiem nacionālistiem domā par mūsu valsts nākotni. Vairāk izskatās, ka tiek domāts par sevi un popularitāti uz naida kurināšanas rēķina.
Piemēram protestēt par Abrenes atdošanu Krievijai? Kāda no tā jēga? Abrene jau tika atdota sen un tas aizsākās nacionālistu cienītā K.Ulmaņa laikā, kad viņš nolēma palikt savā vietā. Vai nacionālisti tiešām cer šobrīd dabūt Abreni atpakaļ? Viņiem svarīgākais ir juridiskais jautājums? Es arī domāju, ka juridiski Abrene varētu būt Latvija, taču vajag skatīties pragmatiski – pat ja mēs tagad to atgūtu, kas notiktu? Mēs iegūtu teritoriju ar naidīgi noskaņotiem iedzīvotājiem, kuri droši vien laiku pa laikam prasītu pievienoties atpakaļ Krievijai. Mums šo pašu nacionālistu dēļ tādu cilvēku jau tāpat pietiek. Ja tiešām vēlamies atpakaļ Abreni, tad mums vajag kļūt tādiem, kurus apskauž visa pasaule, tad Abrene pati palūgs pievienoties.
Par valodu, jā es arī gribu lai latviešu valoda saglabājas un lai man vecumdienās kāds neprasītu mācīties kādu citu valodu. Taču šeit atkal valda aizvainojums par vakardienu – Kā viņi nevar iemācīties latviešu valodu? Kāpēc viņi nevar iemācīties latviešu valodu? Es uzdotu citu jautājumu – kā viņiem iemācīt latviešu valodu? Ja mēs viņus saucam par okupantiem, tad nekā. Nesen atklāju, ka vislabāk latviešu valodu var iemācīt sākot draudzēties ar kādu krievu un paralēli mācīties krieviski, man krietni piemirsusies krievu valoda. Tā mēs mācam viens otram savu valodu un process sagādā prieku. Un runājot par draudiem, ja skatās uz priekšu un nedaudz iemet acīs statistikā par nacionālā sastāva izmaiņu kopš neatkarības atgūšanas, nav grūti saprast, ka nākotnē nejau krievu valods būs draudz latviešu valodai. Bet gan angļu valoda. Tā pati angļu valoda, kur jebkurš kārtīgs latvietis apsmies jebkuru ministru, kas kaut drusku nepareizāk angliski izteiksies.
Ja mēs skatamies latviešu nākotni, tad vienmēr drūmi tiek zīmēti grafiki kā latviešu skaits samazinas un kā vajadzētu ar varu cilvēkus dzīt bez prezervatīva ar seksu nodarboties. Taču pat ja mēs te iznīcinātu ekonomiku, saražotu piecus bērnus ģimenē, vai viņi būtu latvieši? Par valodu jau skaidrs ar šo politiku viņi kopā ar mūsu krieviem runātu angliski. Taču arī kultūra. Pat dziesmu svētki nevienu vairs neinteresētu. Kur ir kaut kas jauns latviešu kultūrā? Tas viss esot kaitīgs, viss kas nav pareizs, viss kas nav Blaumaņa Indrāni, kāds no daudzajiem, neapmeklētajiem muzejiem, tas viss nav īsti latvisks. Tikai pat paši īstie latvieši šo kultūru nepatērē, jo tā jau ir simts gadus veca un drusku apnikusi. Varbūt nevajag pretoties jaunai latviešu kultūrai! Mainās arī latvieši. Arī atgriežoties pie valodas, atliek tikai vienu vārdu uzrakstīt ne tā, kā tiek saukts, ka tas neesot pareizi! Pareizi var uzrakstīt tikai mirušā valodā, dzīvās attīstās, tāpat kā kultūras. 19.gs. Latviešu valoda bija pilna ar barbarismiem, tā bija dzīva, attīstījās, tāpat arī kultūra. Tad to visu normēja un kopš tā laika mēs mirstam. Jo kautkas velk mūs visu laiku atpakaļ uz to 19.gs. Un tas mūs žņaudz nost. |