Man vajag jēriņu. Uzzīmē man jēriņu. Un es uzzīmēju.

Uzmanīgi apskatījis zīmējumu, puisēns iebilda:
- Nē! Šis jau ir galīgi slims. Uzzīmē citu. Es uzzīmēju.
Mans draugs mīļi un iecietīgi pasmaidīja: - Vai tad tu neredzi... Tas nav viss jēriņš, bet auns. Viņam ir ragi...

Es vēlreiz pārlaboju zīmējumu. Taču puisēns to noraidīja tāpat kā visus iepriekšējos:
- Šis ir pārāk vecs. Es gribu jēriņu, kas ilgi dzīvotu.
Tad man pietrūka pacietības, un, tā kā steidzos izjaukt motoru, es uzmetu šādu zīmējumu:

Un ātrumā teicu:
- Šī te ir kaste. Jēriņš, ko tu vēlies, atrodas tur iekšā.

Bet cik ļoti biju pārsteigts, redzēdams, ka mana mazā kritiķa seja iemirdzas priekā:
- Tieši tādu es vēlējos. Kā tev šķiet, vai šim jēriņam vajadzēs daudz zāles?
-Kādēļ?
- Tādēļ, ka manās mājās viss ir ļoti mazs...
- Droši vien pietiks. Es tev uzdāvināju pavisam mazu jēriņu.
Viņš noliecās pār zīmējumu:
- Nav jau nemaz tik maziņš... Paskat! Viņš ir aizmidzis... 
- Tā es iepazinos ar mazo princi.

Antuāns de Sent-Ekziperī /Mazais Princis