:
Tātad.
Trakā nedēļa gandrīz beigusies.
Vēl pusotra diena darbā - sešpadsmit bērni, visi visu laiku plēšas cits ar citu. Dusmojos uz sevi, jo nespēju būt mierīga, kādai man vajadzētu būt.
Bet tad ir tās psihās mātes, kas mums pārmet, ka plēšam bērnu lietussargus un zogam bērniem zābakus (kuri otrā dienā stāv uz paklāja)... Kā lai nepaliek traks? Nevajadzētu ņemt personiski, bet nu, atslābsti mammīt, atslābsti, skolotāj. Un tas nekad neatsaucas uz bērniem, vienkārši ar vecākiem grūtāk komunicēt.
Vakar viens pazuda garāžā, bija solījies būt ne ātrāk kā deviņos, attapās laikam pēc desmitiem. Jautāja, vai vispār gribu, lai viņš atbrauc.
Biju jau pārgaidījusies, jo deviņi ir deviņi un pēc deviņiem ir būt 21:01.
Interesanti gan, kā es tagad dalīšu vīrieti ar garāžu?!
Jo jādala jau būs - bijām Liepājā, kas laikam vispār bija ļoti romantisks pasākums - sākot no tā, cik neparasti ir satikties jau tik agri, un kopā doties kaut kur.
Visas ceļu remonta vietas, kafijas pauzes, būšana Liepājā, Karostā, uz mola - līdz pašam galiņam - bučoties mola galā, sēžot uz akmeņiem - staigāt pa pilsētu - pa man mīļām un tuvām vietām - pat jūgendstila kāpņu telpā mēs bijām... Un tad naksnīgs mājupceļš, ar negaisu pa vidam - brīnišķīgi ir uz brīdi atlūzt, turot viņa roku (jā, jā - kur paliek drošība), vienkārši esot blakus un runājot vai nerunājot, jo nav svarīgi - abi laimīgi par būšanu blakus.
Un tas ir jocīgi - zināt, ka ir kāds, kurš var būt vēl tuvāks - un ne fiziski - tieši garīgi - tuvāks par bijušo. Un noteikti, noteikti zināt, ka viss ir labi un būs labi. Pēc Liepājas satikāmies tikai otrdien, abi noilgojušies - un to var ļoti just. Tieši pirms viņa atbraukšanas nejauši uzzināju, ka smagā avārijā nosities mans bērnības kaimiņš, dūšiņa pamatīga apskrējās... Un ar visu to - A. mani samīļoja, savāca un nomierināja. Tovakar mēs pirmo reizi gulējām blakus. Tik labi, tik labi.
Un vakar tā garāža. Sievietei to grūti būs pieņemt, saprotu, ka viņa stihija un vajadzīgas lietas, bet garāžā laiks rit citādi... Ja aizmirst sievieti, kura ir pārāka pat par hokeju (; jokojos, bet visur jau ir sava daļa patiesības. Un katram mums ir sava lõģika un savas idejas par to, kāpēc citi cilvēki kaut kā rīkojas.
Trakā nedēļa gandrīz beigusies.
Vēl pusotra diena darbā - sešpadsmit bērni, visi visu laiku plēšas cits ar citu. Dusmojos uz sevi, jo nespēju būt mierīga, kādai man vajadzētu būt.
Bet tad ir tās psihās mātes, kas mums pārmet, ka plēšam bērnu lietussargus un zogam bērniem zābakus (kuri otrā dienā stāv uz paklāja)... Kā lai nepaliek traks? Nevajadzētu ņemt personiski, bet nu, atslābsti mammīt, atslābsti, skolotāj. Un tas nekad neatsaucas uz bērniem, vienkārši ar vecākiem grūtāk komunicēt.
Vakar viens pazuda garāžā, bija solījies būt ne ātrāk kā deviņos, attapās laikam pēc desmitiem. Jautāja, vai vispār gribu, lai viņš atbrauc.
Biju jau pārgaidījusies, jo deviņi ir deviņi un pēc deviņiem ir būt 21:01.
Interesanti gan, kā es tagad dalīšu vīrieti ar garāžu?!
Jo jādala jau būs - bijām Liepājā, kas laikam vispār bija ļoti romantisks pasākums - sākot no tā, cik neparasti ir satikties jau tik agri, un kopā doties kaut kur.
Visas ceļu remonta vietas, kafijas pauzes, būšana Liepājā, Karostā, uz mola - līdz pašam galiņam - bučoties mola galā, sēžot uz akmeņiem - staigāt pa pilsētu - pa man mīļām un tuvām vietām - pat jūgendstila kāpņu telpā mēs bijām... Un tad naksnīgs mājupceļš, ar negaisu pa vidam - brīnišķīgi ir uz brīdi atlūzt, turot viņa roku (jā, jā - kur paliek drošība), vienkārši esot blakus un runājot vai nerunājot, jo nav svarīgi - abi laimīgi par būšanu blakus.
Un tas ir jocīgi - zināt, ka ir kāds, kurš var būt vēl tuvāks - un ne fiziski - tieši garīgi - tuvāks par bijušo. Un noteikti, noteikti zināt, ka viss ir labi un būs labi. Pēc Liepājas satikāmies tikai otrdien, abi noilgojušies - un to var ļoti just. Tieši pirms viņa atbraukšanas nejauši uzzināju, ka smagā avārijā nosities mans bērnības kaimiņš, dūšiņa pamatīga apskrējās... Un ar visu to - A. mani samīļoja, savāca un nomierināja. Tovakar mēs pirmo reizi gulējām blakus. Tik labi, tik labi.
Un vakar tā garāža. Sievietei to grūti būs pieņemt, saprotu, ka viņa stihija un vajadzīgas lietas, bet garāžā laiks rit citādi... Ja aizmirst sievieti, kura ir pārāka pat par hokeju (; jokojos, bet visur jau ir sava daļa patiesības. Un katram mums ir sava lõģika un savas idejas par to, kāpēc citi cilvēki kaut kā rīkojas.