:
Vakar bija tik skaists vakars - atceļā no bodes, nenoturējos, novilku kurpes un izstaigājos tā kārtīgi gan pa zāli, gan pa asfaltu.
Mājās, protams, biju vannā, pilnā mierā mērcēju dienas nogurumu un netīrumus no pēdām.
A. atbrauca ap pusdeviņiem, paēdām vakariņas - dzīvoklī bija tik skaisti vakar - debesis uz vakaru kļuva tumši zilas, biju atvilkusi aizkaru līdz pusei un aiz loga - viss zaļš - tik tīra un mīļa tā sajūta - sveču gaismā.
Gatavoju viņam vakariņas, viņš izdomāja, ka svētdien - savā vienīgajā brīvdienā viņš varētu mani aizvest pie sevis uz laukiem. Liks pie darba, nosmējos, bet nē - nē, nelikšot gan. Man gan pēcpusdienā jābūt atpakaļ Rīgā, bet nu manīsim, kas un kā.
Bet pats vakars - nu brīnišķīgs. Tāds tuvs un mīļš, nenoturējos un novilku ne tikai kreklblūzi, bet arī krūšturi - nu tajā brīdī gan sirds gandrīz apstājās, jo laikam jau tas vienmēr būs mazliet bailīgi - nezināt, ko drīkst un ko ne, un, kad. Bet man tik ļoti gribējās, tāpēc es to izdarīju un izbaudīju. Īstenībā jau tas ir pat ļoti romantiski - arī darīt to pašai - podziņu pēc podziņas atpogāt un beigās ļaut, lai viņš samīļo. Visu laiku ir tāda sajūta, ka beigšu ar viņu - nemaz neko vairāk nevajag - vienkārši samīļo, noskūpsta visur, kur man tā patīk, samīļo cieši, lielām stiprām rokām... siltām rokām. Tik gara priekšspēle man ir pirmoreiz.
Un esmu par to laimīga un pateicīga, jūtos, kā maza sievietīte, priecīga bez gala un malas, un bēdīga arī - jo no šodienas viņam atkal jābūt darbā, bet man šodien pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma. Nu tagad būs ļoti jāpiedomā, lai satiktos kaut jel uz piecām minūtēm. Jau tā viena diena pēc Liepājas šķita kā vesels mūžs, kura laikā tu vēl paspēj nobīties un padomāt, vai tiešam tagad to visu vajag.
Vajag. Man bail nav. Esmu pārāk pārliecināta par visu.
Mājās, protams, biju vannā, pilnā mierā mērcēju dienas nogurumu un netīrumus no pēdām.
A. atbrauca ap pusdeviņiem, paēdām vakariņas - dzīvoklī bija tik skaisti vakar - debesis uz vakaru kļuva tumši zilas, biju atvilkusi aizkaru līdz pusei un aiz loga - viss zaļš - tik tīra un mīļa tā sajūta - sveču gaismā.
Gatavoju viņam vakariņas, viņš izdomāja, ka svētdien - savā vienīgajā brīvdienā viņš varētu mani aizvest pie sevis uz laukiem. Liks pie darba, nosmējos, bet nē - nē, nelikšot gan. Man gan pēcpusdienā jābūt atpakaļ Rīgā, bet nu manīsim, kas un kā.
Bet pats vakars - nu brīnišķīgs. Tāds tuvs un mīļš, nenoturējos un novilku ne tikai kreklblūzi, bet arī krūšturi - nu tajā brīdī gan sirds gandrīz apstājās, jo laikam jau tas vienmēr būs mazliet bailīgi - nezināt, ko drīkst un ko ne, un, kad. Bet man tik ļoti gribējās, tāpēc es to izdarīju un izbaudīju. Īstenībā jau tas ir pat ļoti romantiski - arī darīt to pašai - podziņu pēc podziņas atpogāt un beigās ļaut, lai viņš samīļo. Visu laiku ir tāda sajūta, ka beigšu ar viņu - nemaz neko vairāk nevajag - vienkārši samīļo, noskūpsta visur, kur man tā patīk, samīļo cieši, lielām stiprām rokām... siltām rokām. Tik gara priekšspēle man ir pirmoreiz.
Un esmu par to laimīga un pateicīga, jūtos, kā maza sievietīte, priecīga bez gala un malas, un bēdīga arī - jo no šodienas viņam atkal jābūt darbā, bet man šodien pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma. Nu tagad būs ļoti jāpiedomā, lai satiktos kaut jel uz piecām minūtēm. Jau tā viena diena pēc Liepājas šķita kā vesels mūžs, kura laikā tu vēl paspēj nobīties un padomāt, vai tiešam tagad to visu vajag.
Vajag. Man bail nav. Esmu pārāk pārliecināta par visu.