Zelta vidusceļu meklējot

1:44am: Banāli.
Lauku zaļā vannasistaba man tikko atsauca atmiņā nakti, kad zaudēju nevainību.
Es saku, pasmejies, pasmejies.
Man toreiz bija ieplīsusi zeķbikse, man bija tāds kauns par to, ka pašrocīgi sāku izģērbties...
Godīgi sakot, bija diezgan traģiski, ņemot vērā, ka tā bija mana pirmā reize, viņš bija savā teritorijā, kaut arī mīļš. No vienas puses, tas bija ļoti romantiski, no otras puses - kur bija mans prāts? Tagad viņš ir pa pusei jau starptautiski atzīts mākslinieks un tas ir nekas, ka viņa gleznas jau toreiz bija egocentriskas, reizēm redzu viņu fb un pilnīgi nekas nenotrīs, jo atcerēties to ņemšanos un viņa mazo krāniņu man liek tikai zaļas vannasistabas.
Otrā rītā aizlaidos, ievilkusi basas kājas pusgarajos zābakos. Zeķubikses ar ieplīsušo caurumu es izmetu atkritumu urnā uz ielas...
Nekad neesmu uzskatījusi sevi par baigo princesi - nu to, kuru visi grib. Drīzāk jau esmu tā, kuru beigās kāds apprecēs, jo vienkārši tā vajadzēs. Bet kaut kā jūtu milzīgu atšķirību starp bērnu pirms sešiem gadiem un sievieti šodien. Varbūt tas ir viņa nopelns, kaut gan vispār mūsu attiecības reti kurš uzskata par normālām vai veselīgām, vai kādām tur vēl. Nav arī būtiski. Ar viņu esmu atklājusi sevi, to, kas man patīk un to, ko man patīk dot viņam. Baigi kaut kas ir savilcies, šodien vakarā attapos, ka visu dienu neesmu viņam ne nieka sms uzrakstījusi, pilnīgi atslābusi. Jūtos... Nu tā. No vienas puses, it kā to nevajadzētu pārdzīvot, no otras puses - kas es viņam tāda esmu, lai tā darītu pāri. Nevaru aizmirst mūsu sarunu uz dambja un viena daļa manis saka, nē, saņemies, bet otra, nu davai, riskē un izbeidz to. Un tad ierunājās tā riebīgā balstiņa - helõ, kurš tad vēl tevi tā mīlēs?

Bet vai jautājums ir par to. Varbūt man drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu par to, vai es viņu vispār vēl mīlu?
Gribas sev nepiesieties un Jaungadu pavadīt kā aizņemtai, laimīgai sievietītei.

9:18pm: Ir tāda sajūta, ka nepieciešams atgriezties Rīgā.
Lai arī laukos ir labi, sniegs snieg un vispār baigā romanķika, bet laikam jau tieši tas man dzen virsū domas par to, kas vispār ar mani notiek.
Iepērku un saņemu visādas lietas jaunajai dzīvesvietai un šodien, brienot pa taciņu nodomāju, õ. Beidzot man būs tā sajūta, ka tās ir manas mājas, kur vakaros atgriežos... Šķiet, ka mēnesis, kas vēl priekšā vecajās Rīgās mājās, vienkārši jāpārdzīvo. Tas viss paiet tik ātri, tas ir tikai laiks.
Un savās mājās es būšu noteicēja par visu. Šķiet, ka tas ienes miera domu. Būs savs kaktiņš, būs mierīgāka dzīve. Būs mierīgāka dzīve, būs vairāk laika piestrādāt pie mīlestības.
Tas stāv prātā. Ka vecos laikos cilvēki mācījās saplīsušās lietas labot, nevis kā mūsdienās - izmest un iegādāties jaunu.
Un vēl vecmāmiņas Ziemassvētku vakara atelpa - pēc vectētiņa nāves un tas ir gandrīz pirms 10 gadiem, viņa nopietni aizrāvusies ar alkoholu - arguments, neviens jau nemanīja, ka viņa pērk un cik daudz iedzer... Es atceros, cik viss toreiz šķita slikti un varu iedomāties, ka pati tādā emocionālā sabrukumā izvēlētos vieglāko ceļu - man kauns tikai par to, ka toreiz biju vēl pa pusei bērns un pat neiedomājos, ka tā varētu būt.
Cik dažādi cilvēki pārdzīvo. Cik dažādi ķepurojās ārā. Cik reizēm viegli ir padoties.
Un tad es domāju par V., cik ļoti tagad ir jānotic, ka E. nepadosies un viņi kopā tiks tālu prom no šīs nelaimes. Jo kaut kā man šķiet, ka vieglāk pieņemt nāvi, nekā to, ka visa jūsu kopīgi saplānotā dzīve nebūs tādā, kā plānā. Nav un nebūs. Un tas apjaušu, ka mīlestība patiesībā ir stipra un, ka tās patiesībā ir īslaicīgas grūtības, kuru pārvarēšanai nevajag ne alkoholu, ne citas atkarības, ja vien tu esi stiprs un tiešām esi gatavs būt kopā ar otru gan priekos, gan bēdās.