:
Esmu atpakaļ mājās. Kefīrs un Frīda bija mani sabiedrotie, pirms 10 minūtēm abi beidzās.
Pa ceļam uz Rīgu mašīnā dauzījos ar māsas mazo, atkal kaut kur iedūra - kad man tāds būs un vai būs.
Tikusi līdz dzīvoklim atskārtu, ka nav nemaz tik slikti. Nu nav.
Pie veikala uzpīpēju pirmo cīgu šajās brīvdienās un tās bija garas.
Nolamāju sevi. Kamēr citi savu likteni nevar ietekmēt, tik vien kā var nepadoties, citi atkal nekautrīgi pērk veikalā cigaretes un notriec tās tikpat viegli kā... Nezinu, ko.
M. dienē armijā un kaut kādos mistiskos mirkļos man fb raksta un jautā: vai Tu jau atmeti pīpēšanu? Meitenēm jāsmaržo pēc puķēm, nevis pēc dūmiem.
Kādā brīdī es atkal būšu par to stiprāka, bet pagaidām... Tas ir laiks man, laiks, kad pati sevi mazliet nogalinu.
Bet citādāk. Sliecos apdomāt šo gadu, lai Jaungada naktī Fonteinā nesāktos asaru plūdi - gads ir bijis pietiekami garš, lai notiktu arī kas labs, vai tad nē?
Šogad mēs pārvācāmies. Vienreiz pati, otrreiz ar darbu. Tas ir labi.
Šogad es iemācīju diviem bērniem lasīt. Pārējiem arī šis un tas tika. Tas ir labi.
Šogad A. palika stāvoklī. Tas ir labi.
Piedzima daudz bērniņu - daudz, daudz - nu nopietni - kādi septiņi, astoņi... Zirdziņi. Tas ir super labi.
Nebija jāiet ne uz augstskolu, ne kursiem - ne tikai labi, bet fantastiski.
Vasarā uz trim nedēļām pie manis bija viņš. Tas bija neparasti un labi. Tagad labi.
Nerēķināšu neko laikā.
Man joprojām ir lieliski draugi - ļoti lieliski labi labiņi draugi.
Atradu jaunas mājas - tās gan tikai jaunajā gadā, bet nu tomēr - labi, labi, labi.
Uzklausīju brāli un uzticējos viņam - arī tas ir labi.
Daudz biju laukos un dabā - tas ir labi.
Ir, ir, ir tas labais, ir.
Tikai svaru kausā ar lielajiem notikumiem šogad, tas labais maķenīt uzlec gaisā un tur arī paliek - grūti pamanīt tāpat kā zvaigznes Rīgas debesīs.
Esmu pateicīga, ka par spīti lielajam kritienam un traumām, tētis izdzīvoja un joprojām ir ar mums, tikpat traks kā agrāk, tikai nu jau citā kvalitātē. Būtu skābi, ja šajā vecumā paliktu bez viņa.
Esmu pateicīga, ka Dieviņš nosargāja arī V., kaut arī viņa traumas ir nedziedināmas un tām ir zināmas sekas, piemēram, paralīze.
Gribētos ticēt un lūgt, lai nākamais gads mums nes vairāk drošības un prieka, vairāk mīlestības un spēka.
Gaidu savu mīļo. Ir jau vakars, cerams, viņš nebūs pārāk vēlu...
Pa ceļam uz Rīgu mašīnā dauzījos ar māsas mazo, atkal kaut kur iedūra - kad man tāds būs un vai būs.
Tikusi līdz dzīvoklim atskārtu, ka nav nemaz tik slikti. Nu nav.
Pie veikala uzpīpēju pirmo cīgu šajās brīvdienās un tās bija garas.
Nolamāju sevi. Kamēr citi savu likteni nevar ietekmēt, tik vien kā var nepadoties, citi atkal nekautrīgi pērk veikalā cigaretes un notriec tās tikpat viegli kā... Nezinu, ko.
M. dienē armijā un kaut kādos mistiskos mirkļos man fb raksta un jautā: vai Tu jau atmeti pīpēšanu? Meitenēm jāsmaržo pēc puķēm, nevis pēc dūmiem.
Kādā brīdī es atkal būšu par to stiprāka, bet pagaidām... Tas ir laiks man, laiks, kad pati sevi mazliet nogalinu.
Bet citādāk. Sliecos apdomāt šo gadu, lai Jaungada naktī Fonteinā nesāktos asaru plūdi - gads ir bijis pietiekami garš, lai notiktu arī kas labs, vai tad nē?
Šogad mēs pārvācāmies. Vienreiz pati, otrreiz ar darbu. Tas ir labi.
Šogad es iemācīju diviem bērniem lasīt. Pārējiem arī šis un tas tika. Tas ir labi.
Šogad A. palika stāvoklī. Tas ir labi.
Piedzima daudz bērniņu - daudz, daudz - nu nopietni - kādi septiņi, astoņi... Zirdziņi. Tas ir super labi.
Nebija jāiet ne uz augstskolu, ne kursiem - ne tikai labi, bet fantastiski.
Vasarā uz trim nedēļām pie manis bija viņš. Tas bija neparasti un labi. Tagad labi.
Nerēķināšu neko laikā.
Man joprojām ir lieliski draugi - ļoti lieliski labi labiņi draugi.
Atradu jaunas mājas - tās gan tikai jaunajā gadā, bet nu tomēr - labi, labi, labi.
Uzklausīju brāli un uzticējos viņam - arī tas ir labi.
Daudz biju laukos un dabā - tas ir labi.
Ir, ir, ir tas labais, ir.
Tikai svaru kausā ar lielajiem notikumiem šogad, tas labais maķenīt uzlec gaisā un tur arī paliek - grūti pamanīt tāpat kā zvaigznes Rīgas debesīs.
Esmu pateicīga, ka par spīti lielajam kritienam un traumām, tētis izdzīvoja un joprojām ir ar mums, tikpat traks kā agrāk, tikai nu jau citā kvalitātē. Būtu skābi, ja šajā vecumā paliktu bez viņa.
Esmu pateicīga, ka Dieviņš nosargāja arī V., kaut arī viņa traumas ir nedziedināmas un tām ir zināmas sekas, piemēram, paralīze.
Gribētos ticēt un lūgt, lai nākamais gads mums nes vairāk drošības un prieka, vairāk mīlestības un spēka.
Gaidu savu mīļo. Ir jau vakars, cerams, viņš nebūs pārāk vēlu...