ziidaste - 16. Decembris 2011

No rīta piecelties, uzraut halātu, zābīšus, biezo jaku, cepuri, iziet uz balkona un tikai tad atcerēties, ka jau divas nedēļas nepīpē un, ka tev nemaz negribas pīpēt un, ka ne jau pīpēt tu vispār gāji, vien izpildīji sen nelietotu rituālu, kas iekopējies tev smadzenēs un pēkšņi, it kā bez iemesla, izsprāga laukā, apziņai pat nepiedaloties.

Mums katru gadu mājās ap šo laiku uzrodas egle, kuru ilgi nezinājām, kā nosaukt.
Tās ir egles, kuras savā jaunībā vismaz divas reizes jau zāģētas, bet nenozāģētas līdz zemei. Tāpēc tagad turpina augt no jauna dzinuma un izskatās visai... kroplas. Par kropļu egli kaut kā intelekts necēlās tās nosaukt. Bet tā kā salīdzinoši nesen uzradās jauns vārds, nolēmām to saukt par vintidža egli.
Tā nu mums arī egles ir saliktas pa plauktiem:
tautas egle - parastā egle krustveida kājā (moderni-spainī vai ūdenskājā);
oligarhu egle - sudrabegle podā (puķpodā);
hipsteregle (dažreiz saukta par slāvu egli) - nu, jūs jau zināt, tā no Rimčika;
vintidžegle - apbružātā egle no meža;
nav egles - snobu egle.

Nu jā... Tik nez kā būs ar mūsu vintidžu šogad. Aizbraucām uz mežu, kur citgad droši bridām pa sniegu pēc laupījuma. Un ieraudzījām, ka patiesībā tas ir superīgs purvs ar akačiem un elegantiem ezeriņiem. Viegls aukstumiņš pakrūtē uzvēdīja.
Iespējams, šogad kārsim bumbuļus fikusā, cenšoties nobalansēt starp snobiem un "creative persons thinking out of the box".