ziidaste

Ak, mūžs! 7 gadus te neesmu bijusi - tviteris uzjundīja atmiņas. Ja nu kāds šajā kosmosā vēl dzīvs...

sagriezu egli. marts.

Manā rajonā ir ieviesusies "gākas baisma". Nopietni.
Jau kādu sesto diennakti aptuveni 3,4 varbūt 5 privātmāju attālumā klapina monotona skaņa.
Ar intervālu, kas mazāks par sekundi skan "pak-pak-pak-pak..." Vai varbūt "klip-klip-klip-klip..." Vai varbūt: "klap-klap-klap-klap..."
Dienas laikā tā grūtāk sadzirdama - vējš, mašīnas, putni un visi pārējie urbānie štrunti.
Bet naktīs (un es daudz nomodējos), kad izeju uz balkona uzpīpēt, tā ir dzirdama ļoti skaidri.
Dienu un nakti, dienu un nakti. Bez pārtraukuma.
Ko darīt? Saukt policiju? Līst pašiem izlūkos?
A vot bailīgi... Mūsmājās jau klīst leģendas par līķiem, izlaupītām mājām un signalizāciju, kas žēlīgi klapina, lai tak beidzot kāds iet un atrod mirušo. Un mēs nesaprotam gākas baismai tuvāko māju kaimiņus, kas neliekas ne zinis.
Jēziņ, bet moš tā ir vienaldzība no sērijas "paiet garām uz ielas gulošajam, jo viņš taču noteikti ir piedzēries". Vieni kaimiņi cer uz otriem, otrie uz trešajiem utt. Pretīgi pašai par sevi, ka neesmu vēl gājusi izlūkos. Bet bailīgi. Sniedziņš ir svaigs un manu zābaku nospiedumi tik raksturīgi īpatni. Vai nav dzirdēti gadījumi, ka pirmais aizdomās turamais ir tas, kurš atrod līķi?
Bet varbūt tā ir kāda šī gada apokalipses ieskaņa? Un nebūs nekādi zvēri un inkubi, nebūs trīces un plūdi, un uguns plosīšanās. Būs tikai skaņa, kas šādi atkārtojoties, sajucinās mūs visus prātā.
Protams, tie varētu būt arī ļaunie-priļaunie sorosīti, kas mūs programmē. Bet es neticu ne bibliskajai Paradīzei, ne Ellei un arī sorosītiem neticu, tāpēc šis variants man neder.
Man jau kļūst neomulīgi iet pīpēt, jo tā skaņa... Tā skaņa!!!
Ar katru dienu jo baismīgāk, jo nu jau šķiet, ka tā būs mūžīgi, nekad nemitēsies, izgrauzīs mūsu nervus, aizgrauzīsies līdz smadzenēm un izklipinās galvu tukšu.
Bet... Es pieļauju, ka tad ja rīt es izietu uz balkona un skaņas vairs nebūtu, es būtu mazliet vīlusies.
Jo šādi baidīties ir vēl baismīgāk nekā bernībā no sarkanā pleķa, melnā punkta vai rokas, kas izlien no sienas.
bet es zinu - skaņa bus arī rīt.
Īstas baismas tik vienkārši nepazūd.

Atradu savu vecumveco medicīnas kartiņu.

Ieraksts:

"Ieteikts akadēmiskais atvaļinājums. Dg: grūtniecība"

Nākamais ieraksts pēc 2 gadiem:

"Ieteikts akadēmiskais atvaļinājums. Dg: tā pati"

-Kas jums vakar ballītē bija par dzērieniem?
- Hektors*. Upeņu balzāms. Moskovskaja. ūdens. Tēja.
- Kafija arī bija?
- Mamm!!! Bet mēs taču esam bērni!

*kaut kāds 37 grādīgs brūns šķidrums, ražots LV

Mums katru gadu mājās ap šo laiku uzrodas egle, kuru ilgi nezinājām, kā nosaukt.
Tās ir egles, kuras savā jaunībā vismaz divas reizes jau zāģētas, bet nenozāģētas līdz zemei. Tāpēc tagad turpina augt no jauna dzinuma un izskatās visai... kroplas. Par kropļu egli kaut kā intelekts necēlās tās nosaukt. Bet tā kā salīdzinoši nesen uzradās jauns vārds, nolēmām to saukt par vintidža egli.
Tā nu mums arī egles ir saliktas pa plauktiem:
tautas egle - parastā egle krustveida kājā (moderni-spainī vai ūdenskājā);
oligarhu egle - sudrabegle podā (puķpodā);
hipsteregle (dažreiz saukta par slāvu egli) - nu, jūs jau zināt, tā no Rimčika;
vintidžegle - apbružātā egle no meža;
nav egles - snobu egle.

Nu jā... Tik nez kā būs ar mūsu vintidžu šogad. Aizbraucām uz mežu, kur citgad droši bridām pa sniegu pēc laupījuma. Un ieraudzījām, ka patiesībā tas ir superīgs purvs ar akačiem un elegantiem ezeriņiem. Viegls aukstumiņš pakrūtē uzvēdīja.
Iespējams, šogad kārsim bumbuļus fikusā, cenšoties nobalansēt starp snobiem un "creative persons thinking out of the box".

No rīta piecelties, uzraut halātu, zābīšus, biezo jaku, cepuri, iziet uz balkona un tikai tad atcerēties, ka jau divas nedēļas nepīpē un, ka tev nemaz negribas pīpēt un, ka ne jau pīpēt tu vispār gāji, vien izpildīji sen nelietotu rituālu, kas iekopējies tev smadzenēs un pēkšņi, it kā bez iemesla, izsprāga laukā, apziņai pat nepiedaloties.

Vakar man masiere teica: "Meitenes pēc 40, izvēlieties: vai nu resna pakaļa un gluda seja vai arī - smuks dupsis un krunkains ģīmis."
Tas laikam ir piedāvājums, no kura nevar atteikties.

Kādā Tērbatas ielas kāpņu telpā veca, sirma un salīkusi sieviņa ar spaini, slotu un lupatu mazgā akmens kāpnes. Maija Tabaka. Viņai pretī nāk Biruta Delle. Pieiet cieši klāt un saka: "A nu ka uzpūt!" Tabaka ļoti piesardzīgi uzpūš. "Ak, tu, maita! Atkal esi dzērusi!" sašutusi kliedz Delle.

Kaut nu tas pilnmēness ātrāk notītos un atkal nāktu vecie, labie sapņi par atomkaru.

Mazliet jūtos kā slimnīcā - kad tu kā viesis esi atnācis apmeklētājiem noliegtā laikā. Ej pa tukšo gaiteni savās zilajās bahilās un visu laiku gaidi, kad no kādas nišas(vēlams no aizmugures) pēkšņi atskanēs barga balss: "Ei, ei, uz kurieni tad jūs sataisījusies? Ko jūs šeit darāt?"
Ienākt svešā vidē un biki pabaidīties.
Kad ielogojos twiterī, pirmo pusgadu nevarēju izdvest ne vārda. Šoreiz saņēmos jau otrajā dienā. Progress!

Bet ja par slimnīcu - nez kāpēc vienmēr, kad viesa statusā slimnīcā pārkāpju noteikumus, man šķiet, ka medicīnas personāls sodīs nevis mani, bet atriebsies slimniekam, pie kura dodos. Tīši špricēs sāpīgi. Vai vispār aizmirsīs iešpricēt.