Vakarvakars bija bauda tās pavelkošākajā nozīmē. Tu viņu klausies, viņš tevi paņem un aizrauj tik ļoti, ka pat nepietiek laika (!) uzrakstīt mīļajam sms par to, ka ir ellīgi labi.
Ar pirmo soli uz skatuves no viņa nāca tāda aura vai harisma, ka blūzs, kuru uz beigām man parasti sāk apnikt klausīties, nedeva iespēju atrauties. Likās, ka mazākā uzmanības novirze būtu visnecienīgākā nodevība. Kad viņš gāja cauri skatītāju zālei ~ 5-8m atstatumā no vietas, kur mēs ar mā sēdējām, pārņēma tā sen, sen, sen nepieredzētā sajūsma, kas rodas tāda cilvēka klātbūtnē, kuru tu automātiski cieni un mīli. Turklāt tas, ko viņš darīja ar ģitāru... Nezinu, vai kāds vīrietis kaut ko tamlīdzīgu spētu izdarīt ar sievieti, līdzībās runājot. Ģitāra kusa viņa rokās. Mirdzošais smaids, enerģija un feelings, ar kādu viņs dziedāja, vārda tiešajā nozīmē viņam paņēma nost 70 gadu vecumu.
Un pārējais - ka viņš vnk ņēma un pārtrauca dziesmas vidū, ja viņam nepatika paša izpildījums vai noskaņa mainījās, ka īsti nobeigumu nevarēja saprast, tas viss viņam tika automātiski piedots.

Ak jā, un es viņu patiešām dzirdēju pirmo reizi.