Nez kāpēc atmiņā palika cilvēku pūļi pie mazā galdiņa, kur Viņi bija izstādījuši rotas, bukletiņus, lakatus, mantras, atklātnītes ar Viņu attēliem, krellītēm un vēl nez ko citu. Cilvēki, sievietes vairumā, savus degunus galdiņā bija ieurbuši trīs rindu platumā, un Mūkam, kas vadīja tirgošanos, sejā bija manāms lietišķš saspringums, lai šo pūli kaut nedaudz novaldītu.
Dīvaini, iepukstēju sevī, ja šādas rindas būtu pēc filosofijas vai dalības mantru skaitīšanā, nevis pēc lietiņām, kurām latvieša acīs ir eksotikas (tātad - vērtības) piegarša. [Protams, tas bija vairākums, ne jau visi. Bija arī ziedot gribētāji un arī patiesi interesenti. Bet sabiedrībai kopumā par ļaunu nenāktu tāds kārtīgs latvisks pēriens ar kadiķa slotu uzkarsētā pirtī, profilakses pēc. Un asa ķiplokmaize - lai izkož nelabumus ārā.]