Tu it kā ieej pilnīgi citā vidē - atšķirīga no krastmalas, atšķirīgā no nabadzīgās Rīgas, atšķirīgā no lētajām kafe ar dažiem spēļu automātiem. Tur dominē greznība, izkopta personāla attieksme un dāmas dārgos ietērpos. Tā nav vide, kur cilvēks trulām acīm blenž automātā. Tā ir vide, kur ārā ejot tu iespied garderobes zēnam latus četrus saujā par to, ka viņš tev ir padevis mēteli.

Mēs spēlējām, iepriekš nosakot likmes - cik varam atļauties zaudēt un cik drīkstam vinnēt. Mēs spēlējām ruleti. TAs ir tāpat kā iegriezt mašīnu - ar katru raundu likmju izvēle it kā pati par sevi notiek arvien ātrāk un ātrāk. Mēs ne vinnējām, ne zaudējām - patiesībā, apdomīgi spēlējot būtu vinnējuši daudz, nevis palikuši precīzi pa nullēm, bet ne tāds bija mērķis. Mērķis bija - iepazīties.

Tas, ko es ieguvu, nav mērāms žetonos vai naudā. Tie bija cilvēki, viņu emocijas. Un sistēma - kazino iekšpuse - sākot ar krupjē attieksmi un beidzot ar oficianšu līdz perfektumam izkopto neuzbāzīgo dzērienu piedāvāšanas māku. Es atkal pārliecinājos, cik liela priekšrocība ir spējai sevi kontrolēt - rēķināt un apzināties riskus. Kā tas ir, kad tu domā līdzi un redzi savas priekšrocības. The key is neļauties mirklim. Ja dzīvē tu ļaujies, tad spēļu zālē neuzdrošinies.

Pie ieejas viņiem vajadzētu pārbaudīt nevis pases pilngadību, bet gan morālo [ja tas būtu iespējams]. Bet tad, esmu gandrīz pārliecināta, ka spēļu zāles bankrotētu. Morāli pilngadīgs cilvēks māk palikt pa mullēm, vai arī zaudēt tik, cik viņš uzskata par stundas apmeklējuma vērtu.

PS. Es, protams, esmu pret to, ka spēļu zālēs cilvēki izputina ģimenes dēļ savas atkarības. Key word = ATKARIIBA.