Es sapnī biju gudra, spēcīga un devusies savā ceļojumā. Nez kāpēc ar mani bija daudzi cilvēki, tēvs tai skaitā. Es stāvēju pie loga kādā mājā, pēc visai interesanta ceļojuma pa alām pazemē. Stāvēju, skatījos uz cilvēkiem ārā. Jutu, kā atslābinos, un pēkšņi atkal tas pazīstamais būkšķis pa galvu. Acis uz brīdi samiglojās un pēc nelielas piepūlas es sāku redzēt cilvēku auras. Mazas varavīksnītes ar katru. Sajūta priecīga.. Tiesa, pēc brīža šī redze pazuda. Bet sakoncentrējoties varēju redzēt atkal.
Tikai tad, kad mana Vācijas draudzene Tīna prasīja, lai es pasakot, kāda viņai aura, man nekas nerādījās. Tikai tāds maziņš varavīksnītes klucītis viņai pie galvas. ")

Tādi, redz, sapņi..