Toreiz Čuks dzīvoja vēl sviesta ķērnē - tāds kārns, mazs dzīvnieciņš, kam astes vietā mazs sprungulīts vien bija.
Kādu rītu, veicot dienišķo rituālu, atvēru ķērni, lai saņemtu ikrīta sveicienu, kad ievēroju, ka Čuks sparīgi kuļas pa sviestu - tā, no vienas ķernes malas uz otru.
- Kas notiek? - es prasīju.
- Nu vispār... - Čuks iesāka - man sagribējās sviestu atkult. Zini, ja krējumu var sakult sviestā, tad gan jau ka sviestu arī var atkult krējumā.
- Bet nu paklau, tas ir galīgi garām - sviestu ...atpakaļ, krējumā... Tad jau laikam arī vajadzētu sākt atpakaļ tecēt?
- A vot gribēšu un atkulšu. Nepļāpā glupības. - Johooo, es patiesi biju pārsteigta. Bet aiz cieņas pret mazo draugu nekā neteicu - lai jau ņemās.

Nu ko. Tā viņš kuļas vēl šodien - tikai no sviesta ķērnes pārcēlies uz sviestpapīru - tur varētu būt vieglāk (m?!). Cenšas atkult sviestu atpakaļ krējumā, hehe. Laikam jau vēl pietiekami negrib.
-----------------