hm. kāds laikam par mani domā. Vai mirst. Diez vai mirst, drīzāk jau domā.
Tā arī vakar es pieķēru sevi pie domas, ka domāju. Kaut kur divi ķermeņi satikās.

Upd.: Laikam sapratu - naktī redzēju dīvainu sapni - biju viduslaikos, skaistā, mierpilnā pilsētā tuksneša vidū, gudri inteliģentā vidē, ar daudz sievietēm, bērniem, es pati biju jauna meitene. Un tad sākās karš - liels, bez cerībām nosargāt pilsētiņu, un pēc tā man kāds centās iestāstīt, ka viņs radās nespējas komunicēties dēļ. Es jutu, kā vīri tiek mobilizēti kaujai, tāds grandiozs pasākums ar pīķiem un bruņām. Sievietes un bērnus aizvilka aizmugurē - pie mūriem. Ienaidnieka mērķis bija iznīcināt visus - līdz pēdējam. Kad sapratām, ka mūsu vīri zaudēs, sievas deva signālu bēgt. Es parakos zem mūra un pa apakšu izlīdu ārā. Un skrēju, skrēju, skrēju. Nomaskējos, ar pilsētas vērtībām lakatā - tās izdalīja, lai kultūra nepazūd.
Pa ceļam - ienākot, jau citā pilsētā, es sastapu bruņinieku no ienaidnieka rindām - viņš mani neatpazina, bet es atpazinu pēc asiņojošas brūces un bruņām. Es pārsēju viņa brūci, un piespiedu nejust naidu. Viņš nebija vainīgs pie kara aizsākuma. Un tā... turpinājums būtu interesants, jo pēc brīža viņš atkoda, kas es esmu - un ne bez dalītām emocijām. :) Bet es pamodos.

Man liekas, pēc saviem sapņiem es varētu rakstīt filmām scenārijus.

Current Mood: calm