Tā sajūta ir kā idiotistiskā, klusā fun-tv klipiņā, kad ierēdnītis sēz pie sava dienišķā kompjūterīša, aiz neko-darīt kaut ko sāk sadarīt.....
Vah - prāta spējas protestē pret šo brīdi. Enivej.
---------------------------
Pusdienas rāmā atdeva rāmu mieru, kaut kā dīvainā kārtā domas daudz vieglāk filtrējas - tur tik daudzas radībiņas aiz astes noķeras..! Tāds kluss miers.
---------------------------
Un tā tantiņa pie Barona centra, nē, ne tantiņa, bet mana iekšējā sajūta. Ka šoreiz nevar paiet garām un paēst pusdienas, ja cilvēks tur, ārā klusi lūdz. Cer. Uz tevi. Var jau nedot. Bet pusdienas patīkamākas, ja iedod. Nē, pat ne pusdienas patīkamākas, bet iekšējā sajūta, ka jā - tagad ir tā, kā vajag. Bez pienākuma sajūtas piemaisījuma.
---------------------------
Es aizdomājos par PR - sanāk tā, ka tad, ja tu par savu PR noliec mieru, labestību un atvērtību un attiecīgi rīkojies, tad arī cilvēki nāks pie tevis ar mieru, labestību. Aura, ko radām ap sevi. Daudzām mūsdienu reliģijām tā pietrūkst. Katoļu baznīcās ieejot, ne vienmār gribas kurpes novilkt. Kāpēc Vatikānam vajadzēja kļūt par valsti? Hm. Nevajadzēja. Katolisms roku rokā ar politiku.