Šobrīd atdotu miljonu, ja kāds man varētu profesionāli izmasēt plecus. Nakts vidū – pamodos no pēkšņām neciešamām sāpēm labajā plecā, ar ideju – es varu knapi piecelties sēdus... Roka sāpju dēļ – ieguvusi nespēku. Nervs? Ok, viens divi – pavingrojam, pastaipām kaklu. Nelīdz (atcerējos kaut ko par salīdzinājumu, ka kafija nomoda uzturēšanai = pātaga nodzītam zirgam, vai tā būtu šai gadījumā arī ar vingrošanu?). Kas mums ir arsenālā – hm... ibumetīns. Aprakstu nevaru atrast, bet tur bija kaut kas teikts par pretsāpju līdzekli un galvassāpēm, perheps – arī kaut kas par iekaisumu.

Gaidu iedarbību. Bet pag – sajūta tāda, ka plecs varētu būt arī nogulēts. Ar kreiso roku mēģinu masēt. Ahā, te jau ir mans dārgais cēlonis – pamatīgs muskuļu sacietējums vai bumbulis-bubulis.., kas droši vien spiež uz nervu. Kad masiere viņus masē ārā, ir viens tāds brīdis, kad gribās pa sienām rāpot, jo tā sāpe, kas aiziet pa plecu brīdī, kad viņš tiek „izšķīdināts”, ir nu ļoti asa... A pēc tam... mmmmm... kaifiņš. Tā nu masējos, masējos, masējos. Pati nevaru izmasēt to bubuli – sāpe + bailes, ka kādu artēriju vai nervu nesaspiež, neesmu jau fiziotereapeits vai masieris.
No rīta Jānis atnesa vēl Fastumgēlu... vēl bišku labāk... Darbā ir jau gandrīz ok – no masēšanas tik traki vairs nesāp, arī zāles laikam iedarbojās...

Visa šī pentera morāle – neslinko, meiten, un vingro, vingro, vingro – kompis prasa upurus... Tas ir vienīgais veids, kā no bubuļiem izvairīties. Un – mīli savu masieri! :)