Šovakar, kad atkal puspajokam vīrieti mocīju ar savas pašapziņas drumslām un mazvērtības kompleksu, kas dīktin dīca pēc "pasaki, vai un kas manī ir labs un atzinības vērts", iehavoju makten labu atziņu.

Mana vērtība ir spēja savākt sevi kopā un emocionāli reģenerēties. Tad, kad viss liekas down un slikti, un jūtos kā nevajadzīgs un bezvērtīgs parazīts, kurā nekā laba un patiesi skaista nav, tad paiet aptuveni 10 minūtes un, kamēr vīrietis vēl domā, ko man atbildēt, es esmu jau no bedres ārā. Pati saviem spēkiem!