Pirmā stadija: aizturēta elpa ar "tas taču nav nopietni" jebšu neliela sēkšana un klepus.
Otrā stadija: samulsusi parunāšanās ar cilvēkiem "varbūt tas tiešām ir nopietni" jebšu braukšana uz neatliekamo palīdzību Vienības gatvē pie ārsta.
Trešā stadija: apkārtējo apliecinājums, ka "tas tiešām ir nopietni" jebšu ārsts patur mūs slimnīcā.
Ceturtā stadija: atplūdi jebšu "ai, nu nekas taču tas nav", jo nākamajā dienā izskatāmies tīri veseli.
Piektā stadija: negulētas naktis jebšu temperatūra tomēr ceļas. Precamies ar zālēm.
Sestā stadija: pieradums. Aptuveni skaidrs, kāda būs vīr[us]a tālākā attīstība.
Septītā stadija: iesaistām attiecībās arī pārējos ģimenes locekļus jebšu arī Zii aplipināta.
Astotā stadija: krīze jebšu Zii vīruss neļauj sīkajam atveseļoties - temperatūra atkal augšā un turās uz 37. Vairs nekas nav skaidrs.
Kas būs tālāk?!
December 2011
|
Kā mēs tikām pie vīr[us]a
|