Vēl par vienu dārgu hobiju vairāk - aizsākam mūža projektu "lauku mājas Cērkstē".

Mani senči bija kādus 5-10 gadus vecāki, kad iegādājās Ķekavu. Vēl joprojām dzīvā atmiņā ir tās bezgalīgās kartupeļu vagas un zemeņu dobes. Vienu vai divas reizes atceros sevi vienkārši lasot grāmatu tur vai arī spēlējoties, cik nu tur bija ko spēlēties. Viens liels koks, mālu bedre un bezgalīgā sajūta, ka nedrīkst aizrauties, tūlīt būs jāiet darīt kaut kas "derīgs".

Lai nu kā, bet Cērksti es negribētu padarīt par vasaru koncentrācijas nometni, tāpēc būs jāiemācās nospraust robežas un pieņemt, ka tur drīkst arī atpūsties, ne tikai nebeidzami tīrīt mežu, stādīt ābelītes un veidot ainavu. Es gribētu, lai Edžiņš tur var pēc savas patikas dauzīties pa upi, būvēt sev štābiņus, nakšņot teltī un ar tēti meteorītus skaitīt. Tāpēc mana prioritāte ir puikām sagādāt fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, saturs, vismaz pagaidām, ir sekundārs.

Tagad ir jāsaliek prioritātes. Motorzāģis, trimmeris, elektrība, ūdens, dīķis. Uz šībrīža emocionālā pacēluma rokas niez un gribas visu.

Šovakar, kad atkal puspajokam vīrieti mocīju ar savas pašapziņas drumslām un mazvērtības kompleksu, kas dīktin dīca pēc "pasaki, vai un kas manī ir labs un atzinības vērts", iehavoju makten labu atziņu.

Mana vērtība ir spēja savākt sevi kopā un emocionāli reģenerēties. Tad, kad viss liekas down un slikti, un jūtos kā nevajadzīgs un bezvērtīgs parazīts, kurā nekā laba un patiesi skaista nav, tad paiet aptuveni 10 minūtes un, kamēr vīrietis vēl domā, ko man atbildēt, es esmu jau no bedres ārā. Pati saviem spēkiem!

Īstenībā, es esmu tipiskais latvietis. Plānoju pilnai laimei nolīst savā zemesgabaliņā, un, kamēr man ar tanku nenones visu nost, netaisos izlīst no savas sētas ārā un piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Dis is sō wrong.