Ar visu to, ka brīžiem iet kā pa mazo ellīti, nāk, miegs, vakaros filmas nepārrauti nevar noskatīties un, īpaši tajās reizēs, kad mazais niķīgs, gribas visus pasūtīt, kopumā šogad esmu laimīga. Laikam tāpēc, ka pirmo reizi dzīvē man ir laiks pašai priekš sevis. Nē, patiesāk būtu teikt - laiks dzīvei, jo nenorokos darbā un pienākumos. Tas man liek apskaust tās nācijas, kas sasniegušas tādu labklājības līmeni, ka var atļauties arī ikdienā neraujoties pelnīt PIETIEKAMI, lai atstātu laiku dzīvošanai.

Grauzdēts ķieģelītis ar anšoviem + biezpiens ar krējumu un lociņiem + kafija.
Labrīt.

Šodien radi māca mani dzīvot. Sākot no "kam tev tāds vitamīnu sastāvs bērnam, ko tu klausi ārstus un vai tu vispār izlasīji, kādi tajos vitamīnos ir briesmīgi piemaisījumi" un beidzot ar "jums ar tiem suņiem ir jāpadomā, ko ilgtermiņā darīt. Kad pāriesiet uz dzīvokli (?!), tad būs problēmas". It kā mēs ar suņiem nebūtu dzīvoklī dzīvojuši. It kā suns nozīmētu vienu vienīgu izpriecu bez rūpēm.

Smejies vai raudi. :D